Bavarijas Latviesu vestnesis, March 3, 1951

              PMEKU
dzīvokli J Mal
fkspluatlcijai 3
Ijakovs no staJj
I Praskovj^ iiļ^
ļ«aņ6mi8 nj^j
strSdē PriSSL
Imija. 10. (fei^
|ti sastopaB» g|
raucis ©k]
Maureat». te,
fttāc8« i i |
Mii re-^
ŗ- defvo^i^
Iperson&s/kij
|s stdstepatli
pulkakid
|am rakstljiitM
Jestķerevi d
un apbalvok J
nodali m
[īdas kaŗavāļ
c., ar krid
-lūnistu aļilifcj
janlzējis plmu
^mūnlsma celtuli
ciņu pret |a
Me mikrofona
jijaunatnes i
ļndieŗi, Ari II
solijifi m
jaunākais „
^avu lielo mBn
Staļinu. Viru
lā „apgūt" \in
ļechniku. (Pie
la" vieglai)
^ sekretārs E
ilptoru T. Zal
jmju cilvSka
Ivojis Kr.f
ļļinu — ma
ļcslas akadi
ir ViflsavlL
loceklis 118
iskavā. Zaļki
ftarkanS ka
>ar varonīp
lalkalna uzlieli
: savu kani
3ŗa revolilciļu
an bija vieni
jcās ģeniāp
ļ. veidojis C«i
Musorgskii tai
5ā, bet daibi
LtbrlvotSji.
sevi stāsta:
jLirts lielais
augstākās pf'
lātņ. Runājot
a lielajā kf
darbā, jSi
loma. Ji
migais, ko
Kam var tika
fota M^āJf''*'
bobjektIvaiB
Ida tautas v
Uāji un r»
i piedalāfii
[tu kongresa^
•emonstrācllaļ
ļa varonis kc
laļa komļa'
lie kolhoJfl
j u darbini*
bieki jau i^^^
[un ari
tēlus un
ļ Fabricius^
Ivai nu vis«
5liem vien!
pabeigšanu
ikstiem apo
un Iljif:]
:ovs ar ¥
ļpeci" leOiD»'
ipbalvotij^,
:tVise Paul;
stāsta e
trflkuiM
926. g- ?,ļ
i bet»*'!
:ējis alrtS'
direktor»
pastā
1 pret netag
Liz vēl
L8V9nfieJ"'A
listi, ta4
Sestdien, 1951. g. 3. maitā
L A T V I JA
PA JAUNĪBAS TEKAM
Andrejs Iksens
Diženie latviešu karavīri
Oskars Kalpaks un vina laiks
1.
Pagājušā gadsimta beigā» un šl
gadsimta sākumā, atmodas laikmeta
ietekmē visa lauku dzīve guva īpašu
rosību. Dibinājās labdarības un dzie­dāšanas
biedrības, radās lauksaimnie­cības,
savstarpējās ugunsapdrošinā-šanas
un citāda veida kooperācijas.
Un visam tam strāvoja cauri latviešu
Jaunatnes alkas pēc izglītības: mācī­ties,
mācīties, lai cik grūti tas būtu.
Vācu lielgruntnieki un garīdznieki
bija šīm latviešu tieksmēm stāvus
pretim. Latvieši viņu acīs bija kalpu
ļaužu kārta, kurai pēc izglītības nav
jādzenas. Tā Dievs esot nolicis, un
tā tam esot jāpaliek.
Dienvidaustrumu Vidzemē tautas
atmodas laikā stāvēja k|da slavena
un tālu daudzināta gaismas pils —
Vietalvas draudzes skola, kur par
vadītāju bija sabiedrisks darbinieks
un cīnītājs Juris Kalniņš, Jura Nei-kena
māsas dēls, literatūrā pazīstams
ar vārdu Prātkopis. Lielgruntnieku
un garīdznieku vajāšanas pret jaun­latvieti
Juri Kalniņu, kā vācieši to
piezoboja, sasniedza kulmināciju ap
to laiku, kad Baltijā iesākās pastip­rināta
pārkrievošana, kas vienādi ap­draudēja
tiklab vāciešus, kā latvie­šus.
Juris Kalniņš ar saviem domu
biedriem panāca, ka Vietalvas drau­dzes
skolu paglāba no slēgšanas,
pārvēršot to par ministrijas skolu.
Taču tautā šī gaismas pils bija un pa­lika
Jura Kalniņa skola. Sāda veida
ministrijas skolām bija is. paidago-ģiskl
klase (tāpat kā pilsētas skolām),
kuras absolventi ieguva tautskolo­tāju
tiesības, tāpat varēja eksaminē-ties
par savvaļniekiem krievu armi­jā
vai iestāties Mangaļu jūrskolā,
kur direktors bija latvietis Breikšs,
un tādā ceļā pavērt durvis uz tālāko
izglītību. Daudzi aizgāja arī uz Cim-zes
semināru. Juris Kalniņš visādi
mudināja savus audzēkņus un mācīja
vairāk nekā oficiālajā kursā bija no­teikts.
Kā ministrijas skola šī gaīs
mas pils bija Krievijas izglītības mi
nistrijas pārziņā un skolu inspektora
aizsardzībā, un tās bija drošas bru­ņas
pret vācu neiecietību.
Jura Kalniņa personības un viņa
skolas ietekme -vēlākos gados iz­staroja
kā plašs gaismas vainags kas
eniedzas līdz pat šodienai. Minēsim
te dažus diženus latviešus, Jura Kal­niņa
skolniekus.
Jānis Kauliņš, L. U. prof., valod­nieks,
Dr. phil. h, c, dzimis sausnē-
Jietis, Ed. Veidenbauma, Dr. K. Kas-parsona
un prof. AI. Dauges līdz­gaitnieks
Tērbatā. daudzu zinātnisku
grāmatu un rakstu autors. Jēkabs
Mūrnieks, odzienietis, Ilggadīgais Tri­kātas
draudzes skolas vadītājs, izcils
audzinātājs, kas saviem audzēkņiem
ieteica censties īpaši pēc militārās iz­glītības,
jo tā samērā viegli iegūsta­ma,
kādēļ no Trikātas nākuši daudzi
slaveni latviešu karavīri, viņu vidū'
izcilākie - ģenerāļi Jānis Balodis,
Kārlis Gopers, Eduards Laimiņš.
Jānis Jursons, odzienietis, ilggadīgs
Stāmerienes pamatskolas skolotājs un
pārzinis. Andrejs Mežmalis, odzie-nietis,
kapteinis bij. Krievijas armi­jā,
kritis l . pasaules karā.
Greipāns, odzienietis, un Rocēns,
vietalvietis, kuģu kapteiņi. Kārlis
Peņģerots, odzienietis, mērnieks Tā­lajos
austrumos. Un varētu minēt
vēl daudzus citus izcilus latviešus
dažādās nozarēs, kuru vārdus un dar­bus
glabā Latvijas kultūras vēsture.
Netālu no Vietalvas atrodas arī Lu­bāna,
kur septiņdesmitos gados, tā­pat
kā.Vietalvā, nodibinājāfi labdarī­bas
biedrība, ko vadīja skolotāji.
Protams, abu starpā nodibinājās dzīvi
sakari. Lubānā arī bija tāda pati
ministrijas skola kā Vietalvā. Un
Lubānas ministrijas skolu šī gadsimta
sākumā beidza kāds meirāniešu jau­neklis
Oskars Kalpaks, pēc kam iz­turēja
savvaļnieka eksāmenu un ie­stājās
kara skolā Irkutskā.
Iespējams, ka Oskara Kalpaka tiek­smei
pēc militārās izglītības impulsu
deva toreizējo latviešu skolotāju mu­dinājumi
un jaunatnes alka rņācīties.
Sākumu šai spontānai kustībai var
meklēt censoņa Jura Kalniņa darbībā.
Līdzīgi piemēri saskatāmi arī cituri
piemēram, Vestienas-Falkas draudzes
skolu beidza vestienietis Jānis Priede
pēc tam izturēja savvaļnieka pārbau­dījumu,
iestājās Viļņas kara skolā,
Pa Staburaga bērnu tekam
15. NODARBĪBAS
PLKV. KALPAKA ATCEREI
Kad bijām savā valstī un paši
lēmām un vadījām savas zemes lik­teņus,
ik gadus 3. marts bija nozīmī­ga
diena latviešu tautai, jo tā bija
kalpakiešu — Latvijas valsts pirmās
karavīru kopas — svētku diena. Sajā
dienā Ventas ērgļi, no visiem dzim­tenes
novadiem nākdami, sapulcējās
Rīgā gadskārtējā sanāksmē, pieminot
aizsaules ceļos aizsauktos varoņus.
Un tagad daudzi kalpakieši atrodas
kopā ar mums trimdas ceļos. Sveik­sim
viņus, un lai Kalpaka gars jo­projām
paliek dzīvs mūsu vidū, kāds
tas izteikts vārdos kāpt. Grundmaņa
pieminekli Airītēs, pulkveža Kalpaka
nāves vietā: „Nav lielākas mīlestības
par to, kā atdot dzīvību par saviem
brāļiem."
1919. g. janvāra otrā puse ir vis-jdrūffiākais
laika sprīdis jaundibinā-tSs
Latvijas valsts sākuma periodā,
jo, izņemot šauro zemes gabalu starp
ļVentu un Liepāju, ko aizstāvēja ti­kai
divi latviešu rotas, visa zeme
atradās lielinieku rokās. 29. janvārī
Is divas kalpakiešu rotas padzen ie
aidnieku no Skrundas un notur
onti pie Ventas. No šejienes sākas
ōlpakiešu uzvaras gaitas līdz Rīgai:
. marta rītā viņi ieņem Jaunomuižu
n sīvās cīņās notur to līdz 6. mar-am,
kad uzbrukums turpinās — trie-ienā
ieņem Skrundas skolu, un kal-akieši
pa Skrundas—Saldus ceļu
dodas tālāk. 1919. g. 6. martā pie
kūdrām tiem iznāk apšaudīšanās ar
ācu Borkes bataljonu. Dzirdot kau­jas
troksni, mūsu armijas pirmais
irspavēlnieks pulkv. Kalpaks trau-as
pa lielceļu uz priekšu, bet tā kā
eļš atrodas ložmetēju ugunī, tad
ulkvedis, paklausot pavadoņu lūgu-am,
dodas mežā: pārlec grāvi, be
ie kādas priedes, nāvīgi ievainots
vēderā, saļimst Kad pulkvedim
iesteidzas Neatkarības rotas koman
ieris kapt. Balodis, Kalpaks, satvē
ris kapteiņa roku, tikai vēl pagūs
ateikt: „Balodi, palieciet manā vie
tā." Tai pašā vietā un laikā pulk
vedim aizsaules ceļos seko virsi. P
Krievs, kapt. N . Grundmanis un leitn.
^rinders.
Jauki izkoptā pulkv. Oskara Kalpa­ka
nāves vieta Airītēs bija feļuvusi
>ar latviešu tautas svētceļojumu
mērķi. Liktenīgā priede, pie kuras
saļima Kalpaks, nokalta, to izraka un
celmu novietoja turpat ierīkotajā
(alpaka muzejā, bet priedes stum­bru
kā relikviju sadalīja visām tām
skolām, kas bija *nosauktas Kalpa
ca vārdā. Nāves vietu iezīmē pie­mineklis
ar uzrakstu: ,,Pieminiet —
ēvu zemes brīvestiba pirkta dārgām
asinīm." Sajā cīņu vietā valdība
vēlāk iekopa Airīšu Krievu un Grund-maņu
jaunsaimniecības, nododot tās
calpakiešu apsaimniekošanai, Pats
(alpaks atdusas Visagalas kapsētā
dzimtajā Meirānu pagastā, kur viņ
kapu grezno akmens, kas ņemts no
Barkavas — Murmastienas novada.
Solīsimies kalpakiešu stvētkos uz
turēt sevī dzīvu to garu, kas māca
mūs mīlēt savu dzimteni. Tikai tad
mēs reiz spēsim atkal uzcelt Latviju
tādā spožumā, par kādu Kalpaks un
viņa varoņi nolikusi uz tēvzemes
ežas savas galvas.
Pasaules tālēs augsim vienoti Lat
vijai!
Vientuļo mazskautu vadītājs
Rata Skujiņa
Pie kārniņā
njā virsnieks Krievijas armijā, pieT
dalījās Latvijas brīvības cīņās, ap­balvots
ar L. k. o. un sasniedza ģe-.
nerāļa pakāpi Latvijas armijā.
Jaunajam Kalpakam, protams, va­rēja
būt arī citi impulsi militārās
karjeras uzsākšanai, bet šeit aprak­stītie
toreizējie apstākļi, vispārējā
noskaņa jaunatnē un tieksme pēc iz­glītības
liek secināt, ka Jura Kal-
IIIIIIIIIIIIIIHIIinillllllllIlllililiHiHiiiiiiiiiii,,,,,,,,,,,,,,,,,,^^
Jauni darbi mūsu glezniecība
E. Dzenis - Pajūgs (no izstādes Lundā)
niņa, viņa skolnieka Jēkaba Mūrnie­ka
un citu censoņu ietekmei bijusi
noteicēja loma. Tik tālu aiziet kul­tūrvēstures
pavedieni paaudžu paau­dzēs,
un tie nevarētu būt bez cēlo­niska
sakara.
Lieli varoņi un izcili kara vadoņi
ir kā meteori, tie ātri uzliesmo, ap­žilbina
apkārtni un ātri nodziest, at­stādami
aiz sevis negaistošu pie­miņu
un leģendas. Tāds bija sen­grieķiem
Leonīds, angļiem Nelsons,
tāds latviešiem bija Oskars Kalpaks.
(Turpinājums sekos)
Platas l i e c a s laiza melnas, smagas I neparasti augstu inteliģenci. Mēs
pagales kamīnā. Sārtena blāzma dara esam priecīgi un lepni, ka esam pa-"
dzīvus mūsu vaibstus. Aiz mūsu pie- līdzējuši jums nokļūt šeit. Bet reizē
ciem dziest vakara blāzma milzīgos mēs izjūtam dziļu vilšanos par to,
logu stiklos, patiesībā — visā stikla ka jūs dzīvojat kaut kur starp de-sienā,
aiz kuras ziemas kailumā klusē besīm un zemi Jūs dzīvojat savā
dārza koki. Mēs sēdam, dziļi iegri- sapņu Latvijā,
muši sēdekļos, un baudām augļus, kas Piemēram šīs abas meitenes," mā-nolikti
mums priekšā uz zemiem gal- jas tēvs pamāja uz ģimnāzistēm, „ir
diņiem. kā dzīvas stirnas, kas gan laipfti iz-
Latviešu puisis, kam laimējies Ie- dzērušas mūsu noliktos piena trauci-kļūt
Betlemes Lihajas universitātē kā ņus, un ļauj pat uz brīdi uzlikt roku
stipendiātam; dāma, kas pabeigusi | uz sava lepnā skausta, bet nāsis tām
dreb, sajūtot vēja atnesto meža bie­zokņa
smaržu. Un ja vien politiskās
iekārtas dzelzs priekškars tās nebie­dētu,
viņas pārpeldētu okeānu un
pazustu savas tālās ziemeļzemes bir­zēs
un gāršās.
Mēs jiis gribētu paturēt un redzēt
savā vidū uz visiem laikiem, bet jūs
neļaujaties ieēdināties un piejaucē-ties.
Drīz būs gads apkārt, kopš meitenes
ir mūsu mājās. Mēs esam darījuši vi­su,
lai viņas ieietu musu jauniešu sa­biedrībā.
Viņas ir vestas viesos un
jaunieši ir aicināti mūsu mājās. V i ­ņas
ir bijušas vienmēr laipnas un pie­klājīgas.
Bet pirmo redzi es pamanīju
prieka ugunis iedegamies viņu acīs
tikai vakar, kad pateicu, ka šod^ien
esmu ieaicinājis mūsu mājās visus
Betlemes latviešus.
Vai jūsu dvēseles nemaldīgi no-jauž,
ka šī zeme it tikai slieksnis zem
jūsu kājām, un šī debess ir pagaidu
telts virs jūsu galvām? Jeb jūs apzi­nīgi
un stūrgalvīgi cenšaties padziļi­nāt
savu traģēdiju, negribēdami Ie­sakņoties
šajā wmh^
Caur šīm meitenēm mēs ar «ievu
esam jūs iemīļojuši, dīvainā latviešu
Latvijas universi- tauta? un skumja būs tā diena, kad
tāti, un tagad prak- ļ viņām aizvērsies mūsu nama dur-tizējas
Betlemē Mo- vis.
ravianas meiteņu Bet mēs jūs nevaram saturēt, kā
koledžā, lai iegūtu Uevar saturēt vēja brāzmu, kas iz-šai
zemē klasisko «krej caur atvērtiem logiem, notrauk-valodas
skolotājas dāma putekļus un apgāzdama smagās
tiesības; divas lat- Uļedu vāzes uz galdiem. Mēs logua
viešu meitenes — aizvērsim. Gaiss norims, un putekļu
ģimnāzistes; es un ļ kārta no jauna nogulsies slepenos stū-mājasmāte
ar mā- ŗos. Bet kāds traips, no izlijušās zle-jas
tēvu — ameri- du vāzes ilgi, varbūt visu mūžu, pa-kāni.
liks grīdas paklājā vai galda virsmā.
Mēs esam ieal- Un, to uzskatot, mēs vienmēr piemi-cināti
pusdienās šai nēsim: mūsu mājai izbrāzās cauri
amerikāņu mājā, vējš..
kurā atradušas pa- Laukā ir izdzisusi vakara blāzma,
jumti un aprūpi ļ un kamīna liesmas saplakušas kvēlo-abas
latviešu mei-ljošās oglēs. Mēs sēdam ēnā. Studen-tenes.
Mājasmāte ir la slaidie pirksti cieši aptvēruši ce-ķīmiķe
un mājas- ļus, un acis, adz acenēm raugās kādā
tēvam pieder viens citiem netveramā pasaulē. Vai tās ir
no lielākiem tirdz- celtnes un tilti, ko viņš veidos nā-niecibas
namiem kotnē? Kādā zemē viņš tos cels, un
Betlemē. Šodien v i - ļ jcada saule tām, lecot, uzspraudīs sta-ņi
ir, savākuši vi- ru vainagu? Plāni sakniebtās lūpas
sus Betlemē dzīvo- klusē. Jaunā skolotāja ir dziļi noUe-jošos
latviešus, kusi galvu uz rokām, un Nameja gre-
Mani gan varētu dzens ogļu atblāzmā iedegas un
uzskatīt par dezer- dziest. Arī viņa klusē. Sevī vērstu
tieri, jo kopš mē- skatu un spītīgu apņēmību lūpās klu-neša
jau dzīvoju sē arī vecāka meitene.
Istonā. Bet pirmās Bet tad kā cīrulis, kas, pāršķēlis
1 gaitas šai krastā nakts tumsu, metas pret rīta blāzmas
sāktas Betlemē, tā- pielijušām pavasara debesīm, jaunā-pēc
betlemieši vēl kā meitene paceļ galvu un saka:
arvien mani uz- ,,Viss Ir taisnība, ko jūs teicāt Bet
skata kā sev pie- ļ mēs citādi nevaram un negribam būt,
jo mums ir tikai viena dvēsele, un
tā ir latviešu."
I s t o n ā , 1951. g. februārL
A. Drone ~ Ainava (no izstādes Llbckā)
niiiiHUUuiiiniuuiiiiiiitiiniiiMiiiiHmiiiiiiiiiiiiininniitiiuuiumumniimiiii^ derīgu.
„Jūs esat dūšīgi ļaudis," saka mā­jas
tēvs. „Tikai jums viena liela vai-
Latviešu
Sai ziemas semestrī Adienas tech-niskajā
augstskolā immatrikulēti 7
latviešu studenti. Trīs no tiem studē
inženierzinātnes, divi mechaniku,
viens fiziku un viens ķīmiju. Diplom­darbu
gatavo viens students, un otrs
cer studijas pabeigt vasaras semestrī.
Pārējiem studijām nepieciešams i l ­gāks
laiks.
Studēšanas apstākļi Achenas tech-niskajā
augstskolā apmierinoši, jo
universitātes vadība ir labvēlīga,
kārtojot priekšmetu ieskaites tiem
studentiem, kas pārnākuši no citām
augstskolām. Arī materiālā ziņā
vadība ir palīdzīga, dažos gadījumos
atbrīvojot pavisam no studiju maksas,
ja tikai students uzrāda vajadzīgās
sekmes.
Citādi dzīves apstākļi Achenā ne­iepriecina,
jo studenti ļoti izjūt tau­tiešu
trūkumu; tas kavē ari rosīgas
sabiedriskas dzīves attīstību.
Gandrīz visi studenti dzīvo^bunku-rā.
Tas ir gan izdevīgi, jo ērti sa­sniedzama
augstskola, bet, ilgāk dzī
vojot, šādos šauros un nepiemērotos
apstākļos bez dienas gaismas, var
ciest veselība, īpaši redze. Par visu
dzīvei nepieciešamo studentiem jārū­pējas
pašiem. No sociālajām iestā­dēm
šai ziņā nav nekāda atbalsta.
Visumā studenti Achenā ar studi­ju
apstākļiem apmierināti; Achenas
techniskā auastskola uzskatāma par
vienu no izdevīgākām augstākajām
mācības iestādēm, kur latvieši Vācijā
var iegūt augstāko izglītību.
A.M.
Miklas un uzdevumi
Sajukuiie burti
S v i t p e l n s — pilsēta Latvijā,
na: pārāk turaties pie savas tautas.
Pieņemdami uz vienu gadu šīs mei­tenes,
mēs cerējām, ka tas būs pie­tiekami
ilgs laiks, lai viņas ieaugtu
amerikāņu vidē un justos šeit kā mā-ļ s v i t p e l n s - pilsēta Latviļi, kui
jās. Ar savu stāju un sekmēm skolā kādreiz dzīvoja Kflriij.
viņas ir pārspējušas mūsu cerības. o b z e b» - ar So sportu nodarbojāi
Bet ar savu ietiepīgo latviskumu vi- tās'*valsts naudas vienība, kur dzīvo Pē-ņas
mums sagādājušas dziļu vilšanos, ļ ieris ir — d i l u n e g».
Mēs esam pārlikuši laipu aizai, un
laipni aicinām tās savā pusē, bet vi
ņas stāv ietiepīgi savā krastā un ne­pieņem
mūsu draudzīgi pasniegto
roku.
Te vēl viens piemērs, jūs, latvie­ši,"
mājas tēvs izņem no kabatas grā­matiņas
kādu laikraksta izgriezumu:
,.Viņa gan nedzīvo Betlemē, bet tās
tuvumā, un pie pirmās izdevības es
arī viņu gribu ieaicināt savās mājās.
Viņa jau trešo gadu ir šajā zemē, pa­beigusi
ģimnāziju ar uzslavu un da­būjusi
stipendiju koledžā. Nesen kā­dā
sanāksmē viņa vairāk kā pusstun­du
turējusi klausītājus spraigā uzma­nībā,
stāstīdama par savu zemi, tās
traģēdiju un bēgļu gaitām Eiropā,
galā apliecinādama savu mūžīgo pie­derību
un uzticību Latvijai.
Mēs, amerikāņi, esam par to dziļi
pārsteigti un apmulsuši. Cik man zi­nāms,
jūs esat vienīgā tauta, kas ar
tādu stūrgalvību turaties pie savas
zaudētās dzimtenes.
Jūs esat iemantojuši ievērību ar
savu drosmi un sīkstumu un veidu, kā
laužaties U2 augšu. Jūsu jaunatne ar
Vai vari patellīt pareizi?
Maija Bārda
Juris Primanis
Paullne Vestena
Vilis Benjamiņā
Tatjana Mlgle
— baletdejotāja
— filmrežisors
— sportiste
— profesors
— dzejniece
NlfirUņš Lapenieks fotogrāfs
Balsienu mikla
sa lo
kā
ša
vi ne la ca gl
mu
ši
me vi me
1. Zeme ūdeni; 2. Ēkas sastāvdaļa} 3. Pla­nēta;
4. Gaismas parādības] S. Laika vienī­bas;
6. Rīkste j 7. Insekts.
PazfsU Latviju?
a) ietek Raznas ezerā;
b) Austrurokurzemē,
Auces tuvumā;
c) tek cauri Valkas apr.
al Kurzemes jūrmalā)
b) pie Daugavas;
c) AlUksnes tuvumā.
a) pie Lietuvas robežast
Kur ir Akniste? b) Talsu tuvumā?
c) pie Abrene» —
mežkopības skola.
Kur ir Seda?
Kur ir Grīva?
pirmo dienu mūsu skolās parādījusi ļ (Atrisinājums nākošā JaimatDM plelikumāl