Bavarijas Latviesu vestnesis, March 3, 1951

              pļi
t
mm.
mm
fe if- R'
Iii
'Iii
•••re
ifi
lv! .fttl
* i i i :
ii'
6 LATVIJA
Sestdien, 1951. 3. mirti
•ļriļ'in'i''*T!rry-^-'i'" v'^^
ikianās oie Ērezunda
VAIDEMUS DABfflUGS lAKSTA^
SO.%lANU - OJAIS JEGifiS STUDĒ
FRANČU AUTOEUS
Zvicēru kitallitei ceļojuma doka*
mtiitf nn dlņu kostais puraktti zem
vifi]aiB« fr plfttli^aiDf i%me$h, lai
nokāpšana Kopenhāgenai krastā nesa-gidēltt
nekādas neērtība.
Pirii dienfis sastopos ar daudziem.
Un ļa man agrik bijis iespaids, ka
ilgajā idspiestlbas poimi te bOe iz*
veidojiee kāds sadlas cilvēks, tad iis
pleiļlimums ar prieku jSapmaina. A;z
skrandas^ kae Ir eimbols llm potitis-
•ko migrantu nometnēm* ir dzīvs
cilvēks, kas pMtis druskās izveidot
paiaali, kas ir viņa pala. Pēc Zvied­rijas
apzviedrojuiamles latvieliem
ieit Ir kriiaina, neliekuļota dzīvība*
vairāk epraiguma. Vairāk sirsnības.
Vairāk neiikalkulēta dzīvīguma. Tā
atlķirai jau diva tik tuvu zemju lat*
vielu iejās. Kā bfitu, ja salldzlnltu
viņos visos?
«.Skolas nuDā'' (no piparkūku mik­las,
varētu sacIU lai nabadzībai pie-ilirta
drusku teiksnainlbas) mit pa-mU
m vidoiskolas direktors Vsld»-
«irs D«mt»ergs sr ģimeni. Daits, ku­rs
fstttltitā sp ceturtdalsis^a Satvie-io
pabeiguM vidējo izglitibo p^ lat­viešu
skolu programmas, nekad netiiks
plenācfgi novērtēts. Bet blakus tam
Valdemārs Dambergs turpina veidot
srl sava literārā darba celtni, kuir&s
varenumo tāpat pareizi nenovērtēs
neviens, kam nebūs palaimēļies vai
pietrūcis intereses kaut uz bridi tajā
Ieiet pilnīgi. Sajā barakā, kurā sūcas
fekiā tuvini Crezunda migla un sirēnu
skaidas, visu dieiiu un novakari ne­rimst
literirās diskusijas. Vsldemirs
Danbergs, starp citu, pie tās palias
reizes ari atzfstM, ka lielāko pagāju*
lās nakts posmu ar lietu aizrautību
lasījis Anilava Egiffta Adiurdžongu.
Spriedums — tas nav nekāds bulvā­ra
romāns, bet varētajā darbs.
Kad tuvāk iejautājos par Damber*
fa pala nodomiem, ir jāapbrīno viņa
uzskatu nobeigtiba mākslas jautāju-nos,
viņa atbildes katrai problēmai,
katrai neskaidrībai. Pamazām gatavo-daiM
savu Galtniecibas ce|u jauno
Iespiedumu, Dambergs atdūries uz
grūtībām pazuduSas daži» loksnes
no pirmā, un visas pūles atrast vēl
kādu citu eksemplāru kaut kur pa­saulē,
IT veltas. Ak, mūsu laimīgo
dienu kultūrpontikal Bst ja nu klds
io rindu lasītājs zinātu iespēju, lai
nēliedt savu talcinieku roku. Damber-ga
mūļa darba abi jau publicētie ro­māni
Gaitniecibi» celi un Visvalda
Tūls jaunība, abi ir triloģijas malējie
fonini, pirmais izvērsts telpas pla-ioflai
an ir noslidzējs darbs, otrs lai*
ki, m ievads triloģiju. Atslņu kopo-
JUM bdi ctntra romins, pis kura
rakilnlsks palbrfd stridi. Nodomi
teātra Uvk%t par kuriem Dambergs
pagaidām neizsakās platāk, liecln^^,
ka ari Ieit viņam savs vārds sakāms.
Par viņa teātra teorijām interesējas
ar! dāņu sabiedrība, savā laikā ie­vietodama
aupU kvalificētā mēnel-raksta
Oit^is literarum Damberga ap­ceri
par teatrālo un reālistteko teātri.
Bei II sava nopietnā darba Valde­mārs
Dambergs dzīvi seko v^sam mū­su
emigrantu literatūras pasaulē, klāt
būdams ar savu sprledmnu katram
jaunam notikumam. Tie ne katru reizi
ietilpst mūsu konvencionālo spriedu­mu
robeJās, bet te varbūt visvairāk
jāņem vērā pa!ia Damberga uzskats:
Vaicāts par jauniem meklē|umlem.
kas it kā ^gSz' veco nn iepazīto, m
kas n« katru reizi atnes viegU sal»
protamo, bet gan krusta mikids ua
lltefiiru problēmu jau pdša ddiļdarbā.
Dambergs atbild: ' .Kamdēļ g«R tik
daudzi uztraucaa par tiem autoTiem,
kas ^neraksta tautai*, bet mb}ā$ pa­l
i savu literāro vērtību dziļumos? Tik
un ta jau šo ..tautas autoru ir vai­rāk,
bet kas nodarbojas ar komplicē­tākām
problēmām — mazāk.'
Mūsu sabiedrībā ir ari viens no
..trijotnes" — Ojārs Jēgens, Savā
neitrāli pelēkā uzvalkā viņi te jutas
kā salonā. Sonetu laikam paejot, J.
meklē jaunus izteiksmes līdzekļus,
tulko Fransuā Vijona lielo testamen­tu
m kāda franču autora romānu.
Blakus dzejai viņš interesējas ari par
grafiku un gaumīgu grāmatu Izskatu.
Stokholmas Pamasa grāmatu iekārto-jurnu.
tāpat lielāko daļu jāunako Dau­gavas
apgāda izdevumu ietērpa, titul­lapas
un burtu izvēle bijusi uzticēta
Oiārara Jēgenam, bet Trfs autori ir
jau piimai pasu darbs — viena auto-rā
salikumā, otra grafiska veidojumā.
Par S3viem sonetiem pats autors nav
sevišķi augstās domās, runādams par
tiem kā par slīcināmiem kucēniem.
Atgriežoties Zviedrijā redzu starpī­bu
— Kopenhāgenā sastapto tautiešu
sirsnībai stāv pretim Zviedrijas sa­biedrība,
kas aizsedz sevi ar soli-dismu.
frāzēm un kcmīpUmentiem.
Francis Rafka - vācu tagadnes
literatūras zvaigzne
Frfmds Kalka Ir viens no visvairāk
daudzinIHiem vārdiem Vācijā, viens,
kas grasis kļūt par iligeri, bet reizē
ari autors, kas pēdējā laikā devis
visvairāk Ierosinājumu UterātŪFas pē-titijiem
un vērtētājiem. Rets ir tas
iumils vai avīze, km laiku pa lai­kam
nedod kādu graudu no Kafkas
rakstlimi vai par Kafkas rakstiem. Zie-me|
v§cu radio ik pirts vakarus sniedz
raidljmnus par vtņu, bet studentu ap-rindis
no rokas roki ceļo avīžu iz-grleztmi
un apcerējumi par viņu, jo
Kafkam pālam darbu nav daudz.
Dzimis 1883. g. «du ģimenē Prāgā,
viņi aiziet nives ceļos kakla tuber­kulozes
dffl 1924. g. Vīnē. Dzīves
laiki gandrls vai neki n^ublicē un
testamenti norUa sadedzināt visus
atstitos ckirbui. Bet viņa draugs
Makis Brods nepUda mirēja vēlēša­nos
tm publicē vispirms Prāgā
1935*37. g. viņa darbu izlasi un 1946.
g. Ņujorki kopotos rakstus (tagad
Vācijā izoākuli ari atsevišķi darbu
pārspiedumi).
Kafka atstājis 3 romānus — Pro­cess,
Pils un Amerika ^visi tie ne­pabeigti)
un vairākus stāstus un afo-rismīis.
kas sakopoU krājumā Žum
Bau der cftinesischen Mauer. Sos ne-pabeigtos
darbus no jauna atklāja sir-reSlistiskajā
Eiropā, un plaSai pub­likai
durvis uz tiem pavēra franču
aktieris un režisors Zans Luijs Bar-ro,
kas kopi ar Andrē 2idu dramati­zēja
Procesu un uzveda to Parīzē. Ti-k<
H pēc Ifellskajlem Parīzes panāku­miem
Grindgens un Barlogs pārtulko­ja
Io franču versija vāciski. No t i
laika sākās daudzējādie Kafkas darbu
iztulkojumi ar psichoanalltiskfis, so-doloģiekis,
gan eksistenciālās filo-
•ofijas, gan kristīgās teoloģijas tet-mlniem.
Katrs tulkojuma veids devis
kādu ierosinājumu lasītājam, un kat­ram
ir ari sava taisnība, jo Kafkas
darbu raksturo nenobeigts dialektisks
risinājums.
Kafka, nākdams no 19. 9. s. vicu
ekspreslonlsto pulka, turpina toreizē­jo
tradidiu, paceļot nibilismu reliģi­jas
sfairi. Viņi ir tikai dzītāks un
savdabīgāks par pārējiem, un to bija
ievērojull ārzemju kritiķi, kad Vā-cijā
viņa darbi bija aizliegUjos
plauktos. Angļu literatūras zlnitnieks
Bičels jau ^-tajos gados nodod par
Kafku lādu spriedumu: ..Kafkas stils
ir skaidrs, bet viņa illūzloniri vien­kāršība
un atkailināti lietilķlba var
novest letsltāju maldos, ja tas nav at­klājis,
ka Kafka galvenokārt ir misti
ķis \ Tas, ko viņi meklē, nav garī­gums
aiz praktiskis reālitātest tā ari
nav mistiskā ekstāze, kurā >^ņl ie­ved
lasītāju, bet savāds saspriegts
jūtu stāvoklis. Viņi nekur nemin Die
va vārdu, bet viņi ir īsts Dieva mek­lētājs,
kas ari tikai rāda Dieva mek
lēlanas bezcerību.
Daži redz §ai reliģiozitātē jūdu ti
clbas pēdas, bet var būt, ka tagadnes
lasītāju visvairik vilina tas nenosa­kāmais
..humors'*, vai, labik sakot,
..gioteska". kas vismaz ārēji nosaka
Kafkas darbu veidu. Visi Kafkas tēli
ir kā dabīgas cilvēces sakrop]ojumi.
Par viņa cilvēku, ja tas stāv izolēts,
skan ^kai tiesneša bezjūtīgi balss.
Bet tas ir autonomais, brīvais cilvēks,
kas neatzīst savu saistījumu kosmis
kajos spēkos. Tālab Kafka skata So
pasauli kā karnevāla laikā, kur Jau-dis
maskās dej un grozās, un biež
viņu spožumu nosaka šuvējas māka
un diegu izturība. Bet atslēgu llem
pretstatiem starp cilvēku būtību un
viņa masku — to Kafka tur savās ro
kfis, un viņi prot atrast arvien jau
nas variācijas, lai ar to atvērtu kādu
paslēptuvi.
Savā labākajā darbā ProceM Kalka
pravietigi atklājis totalitāri režīma
eUi, bet, pirkāpjot tās iauro laikme-tlgumu,
viņā noiet līda cilvēces no­zieguma
un 80<k domai, kur katrs
īpatnis ir neapzinīgs grēcinieks. Ar
tā Kafka turpina 19. g. s. tradīciju,
kuru Dostojevskis bija visdziļāk pa
vēris.
Atstājot pie malas Kalkas darbu
filozofiskās jēgas meklējumu, kas, iz­augdami
no 19. g. 8., kaut kā atblls
tagadējai Vakareiropas mentalitātei,
nevar nejust, ka Kafka tomēr piede
pie izredzēto pulka. Viņam rakstlla-na
bija .«lūgsnas veids", un tā tavu
uzdevumu redz tikai īsts mākslii^eks.
Ja viņa tauta to sāk atzīt tikai 25
gadus pēc viņa nāves, tad ari tas var
liecināt par viņa pravietisko sūtību.
eaiTCMl» iiScnMS - cipii
Pirmais ar die|iiWwi un dnltajū, Ce|a atolu cēlēļo Andreja BgUH
Zelta vālodzes un Nldbas dzejnie­ka,
straujā bohēmiela un mūfigfi mī­lētā
ia Andreja Egliša. kādu to atce­ras'draugi
no senām Rīgas dienam,
vairs nav. Zviedrijas krastā ir nonā­cis
cīnītājs un saucējs, nerimtīgs ie-migsilās
pilsonības urditājs, liekulīgu
priesteru un polīUķu rijējs un savas
taut^ sirdsapziņas modinātājs.
Ar pēdējo laivu atstājis ogunis un
dūmos mirstoSo Liepāju, Andrejs Eg-lītis
vada nu jau piekto trimdas gadu
sveSumā, un lais gados, kad dažs labs
tautietis paspējis sev uzbarot cienī­jama
direktora pakakli, dzejnieks iegu­vis
tikai dažas rūgtas svītras vājajā
vaigā, un daudz ienaidnieku to vidū,
kam viņi nemitīgi atgādinājis — ne­aizmirst
savu pienākumu pret dzim­tenē
pallkuSajiem un neapēst maizē
visu goda prātu!
Trimdas dzīves rūgtumus Andrejs
Eglltia ir izbavKlIjis līdz palfim mie­lēm
— nemaz tik sen nav Us laiks,
kad viņi pelnīja sev iztiku, mazgā­dams
stacijā vagonus un tīrot atejas,
bet kad dzejnieka seni plaulu vaina
kļuva atkal pirik draudīga, ar lielim
pūlēm izdevās tam sagādāt archivira
darbu, kur tas veic Zviedrijas latvie­šu
Nacionāla Fonda ģenerālwkretāra
pienākumus. Tā ari NF mītnē Andreju
Eglīti var sastapt no agra rit* līdz
vēlam vakaram, kur viņi kārto, sai­ņo,
izsūta, sarakstās, rēķina, raksta,
piedalās sēdēs, debatēs, u^lausa, ie-rosina
un ducina savus dusmu pērko­nus,
un var droši teikt, ka Andrejs
Eglltis ir ierēdnis ar visgarāko darba
laiku Zviedrijā.
Nacionālais Fonds ir atf galveno­kārt
Andreja Egliša radīts un izauk­lēts,
tam viņš ir ziedojis visu savu
enerģiju un spēkus, un ar mierīgu
Aadrlti EsŪUi ir lavs krsttatits
sirdsapziņu var apgalvot, ka bez Eg
llša neatlaidības, spīta, nesalaužamās
ticības us bargajiem vārdiem, ko viņi
nekautrēdamies ir birdinājis uz tau
tiešu biezajiem pakauliem, NP nebūtu
izvērties par to plašo un cīņas spēji
go organizāciju, kāds tas ir tagad.
.,Viss cits ir nieki, visi strīdi par
iekšējo vai ārējo dzejas formu, par
virzieniem un -ismiem," saka Eglllis,
ātri un nervozi ar šauro plaukstu no
Vajadzētu pieņemt, ka, pārskrienot
atklāšanas sajūsmas plūdiem, Kafkas
darbu vērtība neizsīks, un, ja ari šī
straume nebūs ne diez* cik dziļa, ne
plaša, tad tā būs apaugļojusi daudzus
meklētājus šais jukuma gados.
V. Grotine
braucīdams vaigu. .,Tas nav dttidt,
kas ir padarits, es zinu, ka varētu v^
nesalīdzināmi vairāk, ja vien katn
latvietis nebūtu īpaši pie rokas ņe.
mams un lūdzams: Nāc dod, neaiz»
mirsti! Bet bieži ir tas nelīdz, un tad
kādreiz pietrūkst spēka, gribas atmHt
ar roku visam, redzot šo apgiēclgo
stulbumu!**
^Labi, tas ir sabiedriskais darbi
Bet dzeja? Kas padarīts? Kādēļ in^
neredzam periodikā vairs nevi^
dzejoļa?"
Andrejs Eglltis noraidigl purina gil.
vu: „Primārais uzdevums ir ciņa —tr
dzeju vien mēs tagad neko nepanāk,
sim. Viena pati brošūra, ko lidod
kād^ fonds, lai iepazīstinātu rietmata
ar mūsu stāvokli, ir nesalIdzinlBiļ
nozln^gāka. Un bes tam vai tīd
tautas lielais vairums gaida mūsu dir*
bus? Prieki grāmatām taču pafatii
trūkst intereses un — natrfas. Ā.
pērk mājas un automobili. Vēitn%
Icur lasim pe^ dzīvi visos piecos kos*
tlnentos, redzam gan sviesta, spi^
un zābaku cenas, bet neviens nskid
nav pieminējis, vai var dabūt un dk
maksā la^tviešu grāmata. Mēs pafasu
pārdzīvojam smagu, dz4u krizi, un ^
ir daudz nonietnāka nekā šajā brltS
tas varbūt izliekas. Un kaut vai mtba
sūtniecības ASV, Anglijā un citur,"
— iekarsis pacel balsi dzejnieks. M
tās nevarētu atlicināt tik daudz» kā
abonēt vismaz pa vienam no vIstiB
mūsu trimdas izdevumiem, negaist,
kad tos piesūta tām par velti? UQ
tik daudz atmest, lai varētu atjaui»t
Brigaderes fondu, ar labu gribu ttf
nenāktos grilti. Bet mēs visi esaa
kā aizmiguši."
Un tomēr — kaut Eglltis visu sava
galveno enerģiju izšķiež sabiedriski
darbā, ir tomēr daudz veikts ari UAi
dzejas laukā. Nesen lielākais ita|Q
literārais žurnāls veltījis veselu l^u
Egliša dzejai un jūsmīgās atsaukpm
pavērušas ce]u ari citiem mūsu dse-jas
tulkojumiem. Tā Rasupe pairsit
minētajam žurnālam tulko Raini, btt
pēc tam iecerējusi Egliša dzejo}u kri*
juma Uz vairoga tulkojumu. ..Dlevi,
Tava zeme degi" trimdas gados tol*
kots un izdots 6 svešvalodās Itā­ļu,
vācu, zviedru, dāņu, angļu un por*
tugaļu. bet pašreiz to tulko francUkl
Pavasari Eglltis cer pārsteigt M-tājus
ari ar jaunu dzejoļu krājumi},
un tā kā periodikā nav sen redzēts
neviens pants, tad droši vien jamtaii
krājums iezīmēs gluži jaunus vaib­stus
dzejnieka garigaji seji. „Mio
izniks ari vēl neliete eseju krijums,''
stāsta Eglltis, „tas būs par pilsoņtaa.
priesteriem un politiķiem, un es vara
tīri labi iedomāties, kā to uzņem
sabiedrība..."
Visubeidzot nedrīkst aizmirst An­dreja
Egliša redaktora darbu. $m
roku viņi ir pielicis pie daudzleai
trimdas izdevumiem, bet viņa galv^
nais darbs tomēr ir žurnāls jaunajāa
audzēm Ceļa zīmes, kas patiesi ir sava
vārda cienīgs. Pirmo Ceļa zīmju nu­muru
Eglītis izdeva pats saviem lī­dzekļiem,
šai laikā pat badodamlei,
lai varētu segt prāvos izdevumus, btt
nu Ceļa zīmes jau divus gadus rāda
un apgaismo mūsu svešuma ceļus,
ir nešķirami saistītas ar Andreja Eg­liša
darbu un pārliecību. L V.
ROMĀNS
($3. turpinājums)
Hekid ifrik tik daudi cerību nebija paslēpts vienS vie­nīga
vārdi — Udva, OD UtaU ar tādām bālām vērsU uz brī­vajiem
alijūras krastim Zviedrija bija kļuvusi teiksmu zeme.
tm tas bija pirmais vārds pēc KurMnes. ko pieminēja ilgās
katm blgl^ Bet glaU BMS bija to, kam bija kāda ceriba turp
eltklūt, kaut liepājas un Vēmbiplls tvejnleki vairākkārt mēroja
bīstamo ceļu ar bēgļu kravu, tāpat pienāca laivas no viņas
puses, uz kurām daudzas naktis gaidīja pārsaluM ļaudis pie-jOras
kāpās.
Bet visu Io kilvu kopā bija par maz. lai pārvestu kaut tikai
sievas un bērnus no Kunemes, un ar katru nSkolo diennakti
kluvs grūtāk un grūtāk iTvalrlties no vldeiu sardzēm, lai p^-
kinttt krastam. Dagnija diendienā veica savus bīstamos piena-kūmus,
palīdzēdama Kapteinim, un vēl vienmēr mitinājās Lie­pājas
Iela» klusajā namā. dažreiz izbraukdama ar īpašiem uz­devumiem
pie Vija Oiklana vai uz krasttj. Bet nu jau vairākas
dienas viņa nika bezdarbība, gaidīdama jaunus rikojumus :;0
Kapteiņa vai Freda. Bet tie no rādījās, nedz arī laida k^du
zinu, un Dagnijai bija diezgan laika, lai pārdomātu pali savas
pēdējo mēnešu gaitas. Tam visam pāri plīvoja kads nmdii>
īsms spožums, apņemdams ar B&VM lielumu visus zaudējumus,
skumjas un smagtraiu, un Dagnija vairs nešaubījās par savu
jūtu īstumu. Negaidīti un spēji Juris bija ielauzies v i ņ ^ dzīve,
un viņa saprata, ka t l vairs nebija ne rotaļa, ne ari nejau­šība.
Bija pagājusi jau vairāk nekā nedēla, kopA svešais virs bija
atnesis Jura vēstuli, bet nebija vēl atgrieiies kā solījis, Dag­nijai
prieklā uz galda gulēja bieza aploksne ar Jurim rakstītām
rindām, bet viņa nezināja neviena ceļa. kā to nogādāt gaidītā­jam.
Svešais nenāca un nenāca, un Dagnija noklāja papira
lapas uz gaida, lai vēlreiz pārlasītu savu garo vēstuli.
,,Mans mllals sveiinteks," D a ^ j a lava acīm slidot pir
pazīstamajām rindām, ,.es ilgi domāju, ka Ui inn-.naju tevj —
tik tuvu un tik tālu, tik tinamu un t k sveiu imē, Kaā ^
domāju par tevi, es rediu tavu seju un tavas rokas, tavas
ōds un tavu augumu, un mēģirsu no ?am šikajam dTr;mslax..
ko sinu par tevi, izveidot kadu priekistatu par tava pat;eso
garīgo seju, Izslēdzot to, kāda tā veidojas manā iztēlē — jeb
tu esi tāds pats īstenībā, kādu es skatu tevi savās iedomās?
Tavas vēstules izrāva mani no dziļas neziņas un skumiguma,
un es tev pateicos par tiem labajiem vārdiem un uzticību, ko
\\\ī icr^ud7Tju. Es esmu glu?,i parasta un vSja mciteine, un
n<»ztnu, k<idf»ļ tu tik pēkšņi esi mani icraudzījisi bet tai rīta,,
kad tu aizgāji no manis, es jutos tik gaiša un tik līksma, it ka
viMs nelaimes un posts visapkārt butu atkāpies, un es biju
k^ apmāta no tava tuvuma..
Mes abi reizē esam nobīdīti sapus no sava parastā ceja.
lata sāņus takas ^am satikusies, un es zinu, ka arī turpmāk
mums hūō, lemt palikt kopa. Ja arī tas nebūs tiešs tuvums,
kas mūs vienos, es tomcr buiu ar tevi, un tik ilgi, kamēr es
zināiu, ka tu ar saviem vīriem neesi atkāpies pari jGral, arī
es palikšu šeit. Kopš manai dzīvei ir noārdīti visi vecie pa­mati,
kop§ man nav vairs ne māju ne vecāku, nedz ari cerības
tos vel atrast, nekas mani nevilina vaire prom no Šejienes,
k i glābtu savu brīvību vai pat ddvibu. Es neesmu ne drui^ku
labāka par t:em tOkstošicm. kas nevar un negrib aizbraukt,
un kad mani pienākums ~- palīdzēt ļaudīm t:kt laivlis un p^ri
-~ bus beigušios, es palikšu ^eit un ga.dī^u, ko nesis vasara.
Nekas man djivo včijrs n^pifH!er, nekas vairs nesaista, iz­ņemot
IcHi. un tddf»! gnbu pahkt tur. kur esi tu. Kas zina,
varbūt mums tomēr bu<;'lemts vēl s<itikti(>s un pavadīt kopā
dažas dienas — pM ]a visu mūsu Eem; sagrābtu sarkrin^e
slepkavas, un d/ive vairs nebūtu smililu saujas vērta. Bet es
palikšu.
skaidri apdnos visas nejēdzības, mokas un riebumu, kas
mam !^agaia<a. Es ^mu ka pirmais gads zem sajkano varau' bija
tikai ena pret to, notiktu, ja tie otrreiz sagrābtu mūsu
2emK Daiīcii es i::trukslofi naktī nejed^tlgos murgos, — šķtb-acaini
un dscltcn^viri tvarsta mani savēra netīram rokām, es
redzu sarkanas lupatas vējojamies gaisā, bet kad atjedzOfi.' ka
atrodos vēl savā Baložu ielas mītnē, drošībā un mierā, mana
p:ero tomēr it norasojuM un pulss dauzās drudžaini kaklā
Mi\m Jur.. es zinu, ka ticība spej darīt brīnumus, ticība
n pāršķēlusi klintis un nosusinājusi jūras, un ^āds ticības brl-nums
ir arī tā cīna. ko Kurzemes frontē izcīna latvielu vīri,
bet. lai c;k dro^i e> §x')dien pastāvu uz mūsu taisnības uzvaru
mūi manī ;cmer veras tum^a šaubu plaisa un tur slēpjas
dniraa, šaušalīga p^rediēsena. — Vieni Kurzemes vīri loraēr
nespēs mmi neko. un agn vai vēlu pienāks stunda, kad
uem reize ar vāaeiiem būs jānoliek ieroči. — ja vien neno-
Uek ka.is hrinums un r.etuml neatmostas no sava stulbā miega.
Bes masu la ks vairs nav brīnumu un pasaku kiks. tādēļ es
ga!avo:cs uz ļaunāko un e ^ u skaidiiōa ar sevi es oa-i^
eku stit, v;»a;ga, kas ari noUks. I
Kas zina, varbūt savu dzīvi es tomēr varēšu izlietot lltt-derīgāk
un labāk šeit, šai posta zemē, neJcā drošībā pāri JOni
Varbūt es tomēr uziešu savu vecāku pēdas — vismaz kādu
kapu zem drupām, un es būšu visu laiku tavā tuvumā,' lil
varētu tev palīdzēt, ja notiktu kas ļauns.
Kad es domāju par šim drūmajām nākotnes dienām, kas var­būt
nekad nepienāks, bet ir tikai manu šaubu murgs, mini
dažbrīd pārņem muļķīgas ilgas un vājums, no kura es piti
kaunos un negribu sev atzīties. Mīļais Juri, es neesmu ne tik
laba, ne drosmīga, par kādu tu mani dēvē, es esmu Ūkai vies-tūļa
un noskumusi, un mans vienīgs dārgums un bagātibs
ir tava mīlestība. Un kad es domāju par mūsu pēdējo tikša­nos,
— par tevi un par dzīvi, kāda tā varētu būt, ja mēs nt-dzīvotu
abi šai nolādētajā laikā, kas zina tikai postīt un \P
nīcināt — mani dažbrīd sagrābj tik plēsīgas dzīvības alkas, tik
lielas slāpes pēc prieka un smiekliem, ka es sajūtu gandrU
fiziskas sāpes. Reiz man ienāca prātā — kaut es varētu tikai
vienu vienīgu reizi vēl dejot ar tevi! Dejot skaistā, gaišā tIrpS.
neko nedomājot, un tikai Jūtot mūzikas ritma vienmērīgo, lai­mīgo
šūpošanos! Griezties ar tevi vieglā, nebeidz«nā valsli ttfl
justie tik brīvai un gaišai kā pienenes pūkai! ^
Kad no šī sapņa mani atm<<dina žandarmu soli uz Ielai, ^
apzmos, cik esmu sīka un vieglprātīga, bet domājot par to.
kas mus visus sagaida, es mēģinu piedot aev so laimīgo sap­ņošanu...
Citreiz es auļoju pēc bumbas un trencu to uz grozu, gula
saule, sicpoju kalnu spožumā vai peldos, un vienmēr tu f$l
man blakus. Kaf, tēs varētu būt par laimīgām dienām.
Mīļais, stiprais zēn. tu nemaz nezini, cik *oli tu turi mini
sava varā. un cik briesmīgi es ilgojos tevis Es gandrīz kautrē-tev
v{«u to teikt, ko es jūtu. lai tu neturētu mani pif
pārak viegli un lēti iegūstamu meiteni, bet cs zinu, ka ēsma
ft^stapusļ mīlestību, kāda lemta tikai nedaudziem izredzētiem
zemes virsū. Mīļais Juri. sargi sevi. un neaizmirsti, ka muč*
vel jc«iāstopas. un arī es ticu, ka tas notiks driz.
Raksti man. ja varij tu zini, kur atrast Kapteini, ja es 8«-
esmu vairs šeit Baložu iela. Un nedodies vieglprātīgi nevaja­dzīgas
briesmās. Bet es zinu. ka manas domas un mriesllbi
,»_?»"' .un m ē s
nepazudl&im viens clraō-
Dagnija.
Aizlipināji^i aploksni, Dagnija noslēpa vēstuli atvilknē on
bezcerīgi paraudzījās pulksteni ^ arī šodien )au bija pāri ti
stunda, kad svešais aizsargs soHjās pienākt pec sūtījuma,
m^eri 9^^^^^ ^ cUnim ar MVO
(Turpinājums sekos)
i^Hoļ^elrl
(V) r
JZ ^^^^^
15,8
16.3
18.4
14,15
37.8
38,3
40.1
41.1
41,3
43.2
44,0
44,8
47,2
41.95
4,40
lldJ
8ōsni<
ties,
dpll
gasnu
skrēji]
gada
pieai
liņa.
H l^'
.bruārl pāc grūtām cit
blj. k«
EDUARDS
1915. g. 19. okt.. liepāja. Aļ
|it)»pol.
liietojiet iespējas
m B,ttMti«Btovlni«ki«mlilk- u
UĪVIJA
U GMSA PASTU
«moiouļm mnlro;
[ilMaiili^<)^ Vilftfa un Ka-ļ
H . W 110 «nWMi' «loemot ivlzl
H dienu taikl no līnlkštnas
iMneDI; tt AaitrUUo an Jioa-iM-
DM 11.* (nSnesI
ima Pi
] l i iik ^ laņlmēliem un pali-lIlMtittttiftoi
titvtītfut trimdā.- '
mm tboMminti pasOtinImi pls
«i m plnanism viclli oa tleH
ICK APGĀDS LATVIJA
(13b) GrafenaichBu/Obb.
Ugir
US ZoM, Gennanv.
lai
iOIEDaUis U N SMĒĶĒTĀJS,
«ln tia' terētljs, ap eetrdetmit
pls. Vlloi larakstlUes ar tautietēm, it
ittjiliētim, kunenmiecftm. Varbūt
Jstoitt kopi lūdz rakstīt: Boz 2069,
(50i
TAUTIETE
•iliif ļdļo, iiglUotu dzīves biedra. Vē-
Jļitt In biogi, un foto adr. §. avīzes
» Nr. 51.' (51)
Pi
U
s.
u
MHiiiHniiiiiuiiunmiMiim
Matoiektt, lurnāllstu un grāmat
liiei
% Pūriņa noveļu krājumu Eļ
AugMUGillita jauno romfinuPj
ItaGiui W«PiMlet mūM
te *• Veto.
«. « « « « V,U.y Av.,
• ^ «W No, ,2 St., S.,ttl. 3,
BMton, Mai,.
"M. H«tt 6th Ave, MoB-