Bavarijas Latviesu vestnesis, June 1, 1950

              m
r
••:.-'r.'~-: v'-
4''-
M
0'
I r
P
/i r
L A i V t J A
Ceturtdien, 195U. t 1* jvmija
KRISTĪBAS MĒZA BIEZOKNI
IpRiņts partizfinu vad(^ Elmāra
B l ^ virjs nav vairs mis 4il xe*
inii iidpus ^UM prieļKŠkaram, un
fMunm prese vaiiSklKārt plaiāk
iriņojusi par II drosmiiff im pat
droifi dnltāja gaitfim bo|leviku oku­pētajā
un apspiestajā Igaunijā. El*
nam iBiipa darbība saiītfta tik dau-
Adim dšludriiem veikutnienĻ un vi«
ņam Izdevies izglābties tik kritiskās
«ituādjā% ka ap' viņu Jau radies
irtēOš leģendu cikls* Plaiāku ap-takittt
par Hilpa gaitiķn sniedz ari
Stokholmu Aftoiiblad«i» pareģojot»
ka Ks leģandas, ejot no mutes mutS,
BaMJai tautai dzīvos vil daudzās
nafludrlis
Boļieviki par Elmāra Hilpa galvu
fttoniluii ne mazāk kā lOOOOO rub}Ut
bet VLČz Um nevienam nav izdevies
to tjao^m**, kaut ari 11 vira
lOitlIioai dažkārt izs^tltt ' veseU
laFaipaca kontingenti* BUps ir vil-
(WU lapsa un arvien pratis izbēgt
nlātljiem. Bek boļieviki Jau bija
ttpai kā dioli, ka blitamais parti-iāmi
vadonis bOs viņu rdcās. Bija
faalevies useztnāt viņa paslēptuvi
fllfflialas meioi, un visu apgabalu
lalsnea. Vienīgo tUtu, kas vēl va-
Hļa vest brīvībā, ^>iArgāja stipri
Imvu sargpostaņi. No tālknes
Ula dzirdami kaujas troksnis ar
lotailijtt tarklķālanu. Bet uguns
•tdfiMt Udz pavisam iiKbddzās. TO-
44 no meža a^āja k i r i ^ virsnieks
m paziņoja >Mteņi«mpie^^^m^
ijbandi^ar^^^^j^ «to** pēc
Kjaā padmOies un sagOsatt; No^
komandējii sargkareivļus uz tuvējo
dano a^Ati^ tiltam
iri^āja uz tnipia pu4^j^^ Ibmā
liriavu karatarjua aiilc^ojam, Jti*
pUkš varija iMē s e ^ g c ^
iUā. nKrtovu virinM»'* n^idja no»
fiani dts kā Elmārs Hi)^. £ s ga-atumi
iiotika I9f 7. Ķ
tMui dēli^kaiili
lUl» tādēļ fibfik noglla pagriill
kā Uoeāa lem kāļu krusta un ve«
vlļ« dttatenL Lai mbatu l ū d^
ļHft «ukananniiaa kaniv), Hnpi
nMUpls dzimtti nlaa blmjM me«
IM un ihižl tfipat iivaMJii, kad
UM. g. viņu gribēju mofaUisIt vi-cML
Vlļl ar savi
Lepdora ignipu pariizoīni vo^ BMN HHpa dekoinat dm gailos
difilām; kad dāmā parā<BJās Elmārs
Hilps, bōdams reizē jvtikurm un
tiesnesis. Viņi* pavēlēja zaglīgās
sievas vīram par partizānu nolikta­vas
izlauļ^lanu uzskaitīt 29 i^tienus,
pie tam pa krietnam un dema ie-ddvotājiem
klāt eaot Tikai pēc tam
Hilps atstSJa demu.
Elmārs Bilps vU nav ptecējies,
bet Jau atradis mOamu mdteni pa
savai gaumei Viņa kļuvi Elmāra
nelķiŗiuna pavadone uiv dzemd^usl
viņam ari dēlu. Sttumā tā vēl dzī­voja
i^e vecāUem, bet i^ņas mDes-tSb^
L pret partizānu vadoni Hgi ne­bija
noslēpjama, un ktievi reiz
p6ciļ0 pārn^^Ja demu, lai mēģi­nātu
notvert HiUwu Elmāra iemī­ļotajai
izdevās izbēgt, un kopi tā
laika v ^ palika pie sava dēla tēva.
Viņas vecttus krievi depcurt^a, un
nodevējs saņēma par atllddbu ve­cāku
mājas. Bet tā kā viņi b a i ^
Hilpa atrid>Ibas, krievi viņā mājās
novietoja Ipaiu sardzi* Xad ilgu lai­ku
ndcas nenotta un pttr H i ^ ne­ko
nedzirdēja, boļievfld i^eņēma;
ka partizānu vadītājs ar savu sievu
pāreēUes uz dtu apgabalu un sardzi
atcēla Jau nākolā dienā no mežiem
iznira Hilps, un nodevējam bija Jā-^
samaksā ar savu ddvibu.
Pinm Elmārs Hilps galīgi atstāja
Sāmsalu. lai savu galveno mītni ie­kārtotu
detzemē, viņi vēlējās, lai
viņa dēlu nokrisUtu kārtīgi pēc baz­nīcas
Ukumiem. Kādu nakti mas­kēts
virs ar paceltu pistoli pamo­dināja
Kfonas mādtāju: nC^i«^
man maz laika!" Boļleviku okupētā
semē dlvW lādos gadījumos ne­mēdz
daudz Jautāt, ne brīnīties.
Ifādtājs žigU saģērbās. JPaņem ari
savu amata tērpu un visu, kas va­jadzīgs
bērna kristām!" bija nā­kolā
pavēle. Garīdznieks paklausīja.
Tad maskētais aizsēja mācītājam
ads un uzsēdināja viņu uz sava
motocikla, foaudens bija ilgs.
Gala mērķis bija — Ehnara Hilpa
galvenais Itābs, un maskētais ve­dējs
- pats HUps. Kad HUpa dēls
bija nokrisUts, n^dtfiju tādā paļā
ceļā atkal noi^Ja mājās, (sn)
Ikdiena koncentradjas nometne
lESLODZmB VELK VEUJMUS - VXCIB8I VKKUACA 8AVU SPI.-
DZmUJUU - MIS SVEICINĀM PBIEK8NIEC|BU
KekoneM i^ldibai bus jātiek gala
at vīpu^vai
somi
Somijas pavalsfniecibu lūdzis atjaunot
neminu m revolūciju speciālists
ģenerālis Ture Lehens
w kodolu, kopi tā l i k a sagfdājii
boļi0viki«m tik daudiif<ll4Ut 1»^
p c t t l izsolīto nau4ās; prēmiju par
viņa gatvu pēc iepdM aprakstītās
idauianās no salas paaugstināja no
11.000 Hdz 100.000 rubUem.
Kad krievi sāka Mo triedenu
pret Sāmsahi, iim nottUcam mobili**
iēja ne vien spēcīgus bruņotus Q>ē-kua
jDet fpaU no lekBkrieviJas it-
•auca ari trīs dcspertus partizānu
•pkarbianai. Akdjas galvenais
mēiķis bija tieli Elmāra Hiķa saf
gOaHiana. Bet Hiļpi lievdk le^
naidnieku ar viņa pda cīņas Bdzek»
Uam, organizējot savu „piekto ko»
kim^ NeUdzēJa ari Uls Ueti>ratē-iu
gudrība, un HUps tos visus trīt
SKdftvidēJa. I
Ebnaru Hilpu divi par sļiabaga
tautu draugu un sievielu aizstāvi
IMa tomēr gadījās izņēmums^ Par^
tizāni dziļi Sāmsalas mežā, netālu
no JMkas d«itia, bija noslēpuH
daļu savu pārtikas krljumu. Kāda
d«na sieva nejauii pasl^ituvi aļ>>
klāja un daļu niāntu aizstiepa Udsi,
dodama ari kaimiņu sievām, kam
gāja t»Epat grOU kā viņai paiai. Bet
prMian pienāca gals pēc dažām
Beinnibiiterts-rddftāj^ kas a^^
vieii Udu vērību velOJii Skandinā­vijas
valstīm, ziņo» 1» tiienās
ftekonena vaUDRM sitjaunot Sbmi-
Jas pavalstidedbu Uiuis pkdom^
ģamMa Ture tdites. Kaut ari
poms bddams, Edz Um iHiņi savu
tau^u bija kaunīgi aizslēpis aiz
Padomju savienības pases un pa-valstnledbaa.
Tagad, liekas, ģene­rālis
Ldiens atradla īsto bridi, lai
„sevi atkal atdāvinātu agrākajai tē­vijai*',
Jo viņi paridāi vienn^ tur,
. , "kcSt ģāihm i^rēlkl}. Maeri, sabo-
« ļ i a ^ ^ l i p t t ^ pon-
LB^Kiustvordu
lUnsBlikU 1. Putns, i amtgums. t*
ISssiaSt I. Kl OatmiBkl). t. Trirmo- ntlrliks liiUleni. ll. SUmma. 11 X>il.
vfbas sols. IK Vietnltisvirds. U. Aptl-
•Mttuns mOzIki. l i Dilvni^s. 18, Pt* SSi9k 11. Dauilt
n^mtftls 1 Utvlelu grallķls. 1 O ļ -
Mbsti nItrUs. i Mttoloģisla mSā
aieVB. S. Ap^lM piederums. S. Darba
ML IL Orteķtt l i k ^ a aievca. 19. Valsts
ksm It Pi«āa produkts. IS. Kasa. 11.
flojttis»
mis BSUOTVSBDI}
MKLilS ATBISINUllilS
ttesBlikti 1 Alaukits. I. Puis. t.
gttlBa. S. Citroni. 11 tM. It Ira« VL
TSSSL a m. a OOt n. Atceras. SHEtos. » . ieva, J^JBta^ -
ttsiMSftis t um. 1 Assrto. tvm.j-mķm.
^ smaragds. ^ T. Mēgto. S. Cl-vmt
I. Ost. II AUais. a BOe. l i .
ftvls. IT. Anet. a Alvi.
iiUilif stāvdUU pēi; iipiilādjas
nekad nav bijis Htt stabils, tāa ir,
to aUal mēģinUuii traiMsēt tuda^
komdnisti, sajusdamtea stipri aii
sarkanannUas durkļiem, kas lo
skdsto zten^u leinl iiāene no v i ­sām
pusēm.
Par streikiem» ģenearālstreiklem
un vēlreiz streikiem Fāgerholma
valdības laikā visi ateeras. Draudī­go
stāvokli tikai lafis stundas pirms
elc^ļdosijas izdevās novērst ari ta­gadējām
ministrii^ jpvazklentiin Ki«
konedanL Bet tai ndcādā gadījumā
nenoojtaiē, ka komunisti lesp.
Kremlis iavui nodcmiua bOtu at­metis.
Un tāpēc kominternes un
kominiorma ģenerālis Ture Ldms
imnanlgi sdm visam, lai īstajā
bridi sāktu rīkoties» Jo m velti
Mad^avas aprindās v^u dēvē par
nl^tecbnikas vIru^
SU fanātiskato komdnlsU ndzoka-tās
pleviklga: viņi ir bāls, nodegti
un mazrunīgs. Uhena ir īsts grā­matu
tārps, sauss^ garlaicīgs un
lietisks^ kas reti smdda un nevienu
nedei. Skolā Lebena mīļākais
pri^lmets bija matemātika un va-kKias.
Viņi dzimis 1888. gadā Jon-senkod
»)s un Jau divdesmit gadu
vecumā pilnīgi pārvaMIJa deviņas
vakklas. Pēc apvērsuma Somijā
iOia gadā savu karjeru Ldiens sāka
kā komunistu lafioilsta ledaktors,
bet īsti avansēja tikai Madtavā, bd-dds
aonm sarkuio vitinidni ikolu
un kļuvta par polltruku. NUcamals
etaps Ldiena karjerā ir sarkanā
kara akadēmija Madcavā un ģene­rāļa
pakāpe no padomju iēlsirdibas.
Tā k(Aok»ts, Tim Ldiens drīz
vien parādījās visur, kur vien kas
gatavojās vai notika. Kad Bela
Kuns Ungārijā tdsUa revolCldJu,
viņam blakus stāvēja ari Lebena
Viņi bija Eitnera dejpenais padom-n
l ^ Bdinchenē un revolddjas or^
ganizētājs Berlīnei KomOnlstu ap­rindās
padstama viņa grāmata Ceļi
uz uzvārdu, kas figurē ad rietumos
ds pieņemtā Langera vārda. Le-bens
i d sacerējumā māca kā rīkot
revolddjas un valsts apvērsumus,
nedodams tcmiēr nevienas noteiktas
receptes, bet allaž norādīdams, ka
apstākļi mainās un tāpēc tikai tie
jāizmanto, piemērojoties attiedgajd
situfidjd. Grāmatas kvintesence
savdkama vienā tdkumā: JPfirāk
lida humāalUite ir bīstama, un ie-naidnidcs
to var uzskatīt pair vā­jumu.**
Ievērojot komOnistu meto­des,
bumānitātes vārdu, Iķiet, va­rētu
pavisam wMigL svītrot no pa­domju
Lidās endkkĶMijas.
Starp loao. un 18SS. gadu Ldiens
skobjās Ļeņina aka^^mijā Masla-vā
un praēcUlU Hs mācības iimsn-toja
Spānijā pilsoņu kara laikā. Pēc
demas kara ar Somiju viņi pdl-dzēja
somu kvidingam Kūsinenam
nodibkāt valdību Terijokos, bet li»
posms tomēr ndbdja sevilķi ievēro­jams
Ldiena karjerā. Tas aiuro^e-žojās
vijīgi ar uzsaukumu rakstl-lanu
somu tautd, kas ,,savā bur-žuāddcajā
apmātIbā'V par tiem vie­nīgi
smējās* Bet tad 1845. gada
Lehens kā uzvarētājas varas pārstā­vis
atgriezās S(Mnijfi. Viņi Iķirās no
savas pirmās sievas Hertas Kūsi-nenas
un atļāva viņai aplaimot Irjo
Leinoi ^Aiz tik i ^ g a atbalsta Lei-no
kļtrva par iekllleti ministru, bef
viņa karjto drīz v i ^ bddzās, jo
Fāgediokns viņu vienkārli paddna.
Hertu partija nosOtIJa natpClsUes'*
uz Budapeltu*
Pirmo revolūdjas mēģinājumu ģe­nerālis
Lehens izdarīja 1848. gada
rudeni Keml. Tas tomēr beidzās ne­sekmīgi
» un viņi mi^Igu prātu
„kaujas hxM'* pameta trīs nogdi-nātos,
vairāku! dmtus ievainoto ņn
8000 apdetināto komOnistu un viņu
Udzdoējēju. Tagad, Uekas, Le­hens
i z l i e s , ka vieglāk bfis dar­boties
kā Somijas pavalstniekam.
Vai ar viņu tiks galā Kdconena val­dība,
to rādīs nākotne.
Koncentradjas nometnē bija vd-rāk
nekā 7000 ieslodzīto: vlrieH, sie­vietes
un bērni Virielu barakas no
devielu atdalīja plats dzdoņstiepļu
žogs. Paz sarunālanos caur žogu
draudēja sods, bet tas neattuiēja.
Sarunājās padstami un sveii, un es­mu
pārliecināts, ka diezgan daudzu
vēlāk Vādjā nodegto laulību sā­kums
meklējams koncentradjas no­metnē.
Amors sēdēja uz dzd(»g«tiep-ļu
žoga un lāva uz abām pusēm.
Of idāU koncentradjas nometni
sauca pai darba nometnL Lieiākd
daļd vajadzēja smagi strādāt Drēb­niekus,
kurpnidni», galdnidcus,
maiznidcus un pavārus nodarbināja
savā spedāUtātē. Tie strādāja td-pās
un lācaitljās koncentradjas no­metnes
elitē. Algu, i»n)tam8k nesa­ņēma
ari viņi, bet toties vienmēr at­radās
zem jumta un siltumā. Pārē­jiem
iedoddUJiem klājās nesalīdzi­nāmi
gratāk, it sevilķi diktā laikā.
Vissmagākais darbs bija vezumu
vilklana. Pa desmit, pa i^ecpadsmit
piejagtt |4e ratiem, mēs vilkām
akmeņus un granti no kilometrim
tālām vietām uz nometnL Jāvdc Us
darbs bija kā Jauniem, tā vedem.
Pēdējie vdrs daudz nespēja, un
mums vajadzēja vi&t ari viņu vietā.
Daudzās vietās vezumi bija Jāvdk
bez ceļa, pāri laiddem, pat anuniem,
kur riteņi ddļl grima zetnē. Kaut
gan daudd nomira un dažus Polijas
vādelus atbrīvoja, iesloddto d^dts
auga. Arvien no jauna atveda abēja
dzimuma un dažāda vecuma ļaudis,
pat kroplus, kas nekādos apstākļos
nevarēja kļOt bīstami.
Kādu dienu, kad vienā no pēdē*
jām grupām atgriezos no darba, no­metnē
vddija savāds uztraukuma,
ledoddtie saiNcstēJās un vid)iežāk
bija dzirdams Jautājums: V d ui
viņu jau redzēji? Izrl^Jās, ka bija
atvests kāds dndcns vīrelis, kas vie­nā
no Austiumpdijas datumiem, Id
izpelnītos palielinātu uztura devu im
dtes priekirocibas, bija nežēlīgi sitis
pfisrējos vādelus. Ari mOsu nometnē
bija tādi Atvesto notvēra starp ba­rakām,
un sākās nežēlīga atriebla-nās.
Oetunvā viņi bija pārējos vā­delus
izģērbis kailus un sitis ar
stiephi pātagu. Nometnē v ^ Sfl^^ē-^
ma dtienua un kfijtf iplrteiua
Vakara pārbaude notUca barakās^ un
bijulais detuma bend^ si|»mpuiu
s^u un klibodams, k<Hpā ar diviem
virsniddem im nometnes uzraudem,
apstaigāja visas barakas pēc kirtaa.
Sitējus viņam neizdevās uzrādīt, bet
labprātigi neviens nepieteicās. Tad
priekiniedba nometnes biroja karto­tēkā
samdclēja visu to vārdus, kaa
bija «tsOUti no attiedgā detuma.
N&olā diei^ bunkurs un aresta td-pas
bija tik pikias kā vēl nekad. Ari
dtieni neii^aUka, kaut gan mums
vienmēr ikandināja, ka nav vaira
Hitlera laiki un dst Ir aizliegts. MOs
pārējos dresēja nakti. PiedzēruHes
virsnieki un sargi ienāca btfdcā.
Tāpat pudcailus mūs izdzina nomet­nes
laukumā. Tas bija dubļains, jo
lija. Mums vajadzēja skriet, gulties
un celties vismaz ceturtdaļstundu.
Prieklniedbu vajadzēja svdcināt
Pie tās piederēja ari visas polietes ^
kantoristes, kas bija nods^inātas
pri^^ā nometnē. Jāsveicina bija,
noņemot cepuri Prid^jā nometnē,
kur atraida komandanta mītne, sar­dze
un biroji, visvairāk nācās sa­stapties
ar kantoristēm. Reiz strādā­ju
tur, izdaiļojot apstādījumu lau­kumu.
Vairākas reizes ņian gāja ga­rām
kāda Jauna poliete (unifc^ā).
Kad tņ$ notika piiino rdd^ svddnā-ju,
bet pcdiete pat gdvu nepagrieza
uz manu pusi Pēc tam vairs nesvd-dnāju,
un viņa pienāca man klāt
Tas, ko viņa man patdca, bija l ē ­nīgs
pretdats mdtenigajam izska­tam.
„Vd tevi, choļera, svddnāt ne­viens
nav mādjisl? Nācr*
Viņa aizveda mani pie pala nometa
nes komandimta. Patdcu kā bija.
„Vd tas taisnība?" Jautāja koman-dants
kantoristd.
^Jā. Bet Jāsvddna taēu ir katru
reid.-
„Viņi darīja pardzi, jo ir norīkots
darbā, bet ne sveldi^lanai Vairāk
ar lādam aQd^)ām pie manis ne-griezietieg."*
Tad komandants pagriezās pret
mani un dēdamies teica:
„Kad mani i^rmo rdd sastopait,
varat pasvddnāt, bet tā, lai tad ari
ir pēdējā rdze td dienā. Ja nepa-svddnādt
mani kādu dienu ne rdzi,
iff! tad Jums ļauna nekas nenotiks.
Jo kam tad es varu sūdzēties!? Pats
esmu ie taa augstākais.**
Kantoriste aizgāja kā nopliķēta.
Pēc tam vēl vairttcas dienas es strā­dāju
pridciējā nometnē» bet manā
tuvumā viņa vdrs nerādījās. Ko­mandantu
gan re<kēju daudzas r d -
zea^ bet viņu svddnāju labprāt Tas
bija dlvfics, kam katrs iesloddtds
varēja pieiet un izteikt kādu lūgu­mu,
nebaidoties, ka tiks sodīts, ]a
nebija darijis to noteikumos pare­dzētā
padotības kārtībā.
Reiz komandants man jautāja, no
kudenet esmu? Pateicu. Vd es vē-lotlēe
braukt uz Vāciju? Meloju, ka
nē. Tad kāpēc es neesot rakstījis lū­gumu
(vmiosek), kā vēlos palikt Po-
HJā? Tagad esot Jau par vēlu to
darīt
So sanmu atstāstīju bs^rakā, un tā
bija lita pdecas vēsts pārējiem ieslo­dzītajiem.
Kāpēc par vēlu? Drizumā
ies transports uz Vādju! — dta iz«
;1 Ll
IU
M brinumoini notikumi Jtijā
Pēdcaŗa laiks ir bagāts brīnu­miem
un brīnumainiem gadiju-miam,
kas not&uU vd notidc dau­dzās
valstis. Divi tomēr saistijuM
zinātnieku un kristies pasaules ie­vērību.
Abi atdmēU Itālijā: kāda
zemnieku mdtene Natuča Evolo
pēkiņi sākusi svīst adnis, un Romas
ārsta tm zinātnieka pieņemamās tel­pās
uz denas parādljud^ Kristus
gdva. Zemnieku meitenes gadījums
daudz neatiķifas no dtiem lldd-giam,
kas visbiežāk piem^ē vien-kārius,
primitīvus cilvēkus. NaUiča
Evelo no Katancano provinces kādu
dienu pScIņi sākusi svīst asiņainus
sviedrus, kas parādijulles uz viņas
sejas. Kad tos nosudnāja linu drā­nā,
bija redzams Kristus sejas,
Dievmātes vai krusta attēls. Dažreiz
varēja lasīt ari burtus LODEA. Mei­tenes
vecāki atcerējās, ka viņa
pirms kāda laika pieddijusies gari-gajā
iMTOcesijā, kur nests kāds trans­parents
ar uzrakstu Lode a Maria
(Ld slavēta ir Marija).
Pavisam dtfids gadījums notids
Romā ^ali pazīstamā intemista un
hormcmu pētni^a prctfesora Pendes
uzgaidāmajās telpās. Itālijas gd-vaspilsētā
viņi jāeder intellektiOilu
aprindām un ir ļoti ievērojams d-nātnieks.
1947. gadā profesors at­jaunoja
savu dzīvokli, renovēdams
ari kādu telpu, kas visu laiku stā­vēja
tukla. Pie sienas tur nojauca
kamīnu un visu telpu izbalsināja
kaļķiem. Te profesors uzglabāja
savu dimnieku kartotScas un sli­mību
vēstures. Nedzņemta pdika
vienīgi tā vieta, kur agrāk stāvēja
kamīns. Driz vien tur parādījās
plankumi, ko sākumā uzskatīja par
sēnītēm un kuriem neveltīja nekādu
ievfelbu. Bet t ^ kādu dienu pro­fesors
Pende pamanīja, ka iie plan­kumi
sāk vadoties par Kristus se­jas
attēlu.
Viņi tos parādīja savam ioferim,
virtuveid, sduretārei, tris «fliem,
kas vid ir ārsti un vairfidem pad-ņām.
Vieni domāja, ka Kristus seja
Uddnās Leonardo da Vinēi gleznd
Santa M»ia della Grade dievnamā
MUānā, dU bija pārUednfitt, ka tā
ir kāda II Uelā itāļu mākslinieka
mazāk padstama glezna. Ld gan
profesors par lo dīvaino parādību
pastāstīja tikd nedauddem, valodas
drīz vien izplatījās pa visu Romu.
Sekretāre tikai ar milzīgām pūlēm
varēja atturēt ziņkārīgo baru, kas,
uzdodamies par slimniekiem, vēlējās
aplūkot jauno brīnumu. Sienu pēc
Pendes lūguma izmeklēja ari Romas
mūzeju un galeriju direktors jnro-fesors
Da Kamposa. Viņi domāja,
ka Kristus attēls ir kāda fieska. Bet
kad plankumu mazliet nokadja,
apaklā neatrada nekā. Tā pnrfesora
Pendes dzīvokļa noslēpiuns nav at-ridnāts
vēl līdz l d diend.
I^i gan pats profesors ir ticīgs
katolis ,viņl tomēr kategoriski no-raida
jebkādu brinumu. Tas meklē
izskaidrojumu spiritismā, ar ko pats
nodarbojas jau kopi gadiem, līdzte­kus
būdams ari liels Leonardo da
Vinēi denltājs un pētnieks. Tuvā­kie
profesora draugi driz vien pēc
Kristus attēla parfidllanās pledall-julieg
kādā spiritistu seansā pie
nesen mirulās grāfi«ies B^cas. Tur
saņemta atbilde, ka gleznas autors
dzimis 1452. gada 14. oktobri, bet
attēls pirmoreiz profesora Feittes
dzivokn parādījies 1847. gada 11
oktobri. Tas notika Leonardo da
VinH 495. ('•^m^iiņdlenā.
io (ttvu gadījumu d^ vien. Es pie-ddvoju
vēl ko svarīgāku. Rdz strā­dāju
pie smagu būvmateriālu pār^
vietoianas. Cetil viri nesām kādu
baļķi Man blakus gājējs pddda
to vaļā. Ja ari es būtu rīkojies tā­pat,
baļķis būtu uzkritis, man uz kā­jas.
Sdcodu zobus un turēju ar visu
s p ^ Jau nākamā dienā ^Ijadzēja
iet pie ārsta, Jo mugurā dūra kā ar
nazi Ārsts nekādu pdidzibu ne­sniedza,
bet aizsūtīja projām ar sa­vu
parasto tddenu: — Atnādet, kad
būdt nomiris.'* Tiklīdz parādījās ko­mandants,
gāju pie viņa un tdcu, ka
nesmu spējlgs strfidfit Pēc divfim
dienfoi mani izsauca uz ambulanci
Todien nometnes sanitāros apstfik)us
pārbaudīja kāds poļu firsts. Tas iz­meklēja
mani un pavēlēja nometnei
&rstam izrakstit rimi, ka esmu uz
dennit ^enām atbrivots no darba.
Nometnē bija kāda ^pata ieslo­ddto
ffrupa, kaa Udidd prata padēp-ties,
lai nebūtu Jāstrādā. Viena daļa
pēc rita pārbaudes bēguļoja starp
barakām, bet otra slēpās priddējā
nometnē, kur bez administrādjas
ēkām bija ari iķūņi, darbnīcas un
nol£ktavasi Reiz tm tetrus bija uz­gājis
nmeinea komandants. Viņi
nebija viņus sodījis, kā noteikumi
paredzēja, bet iedevis katiram divas
dgaretes un ietdds nākolo rdd pa­slēpties
)Mk. Tāds dīvains dlvēks
bija koncentradjas nometnes augstā­kais
pavēkiidcs. Sastopoties ar ieslo-ddtajlm
personīgi, viņi bija labs,
bet necēla ne pirkstu, kad turpat
viņa acu priddā sliktie uzraugi mūs
dresēja un lamāja.
Vislielākais uztraukums vddija
nometnē, kad diviem ieslodzītiem
izdevās id)ēgt Tie ar lielāku grupu
Mja izdititi dari>ā ārpus nometnes,
kur, izmantojot kāda ļoti laba uzrau­ga
nevērību, pazuda mežā. Meklēja,
bet vdti, noķert bēgļus neizdevās.
Daudd pārējie viņu dēļ pazaudēja
matus, ko nogrieza ar varu. Ari ma-ni
Aāra Us rflDoJums, jo uzraugu
ads Linde bija neuzticams.
rakaaafll lupInUimii ladet bdgas:
BBiraOT ATVERAS
KONcnmucuAs NOMETNES
TXBII
dņi *
iaooo(W.«r^
«imntodb»
dibugtdibiļ
naudu kpuJ
trili paiēdzSts
10 g(rf)tt vai K»
projektun Inoek
• • — vlnaas
lopkopim, bet i**}
.ļtMi
tekooperltt -
trfhi diUiiJlaiu. Ceni
ipUrUIJiim
blpojuniui
aprt^); lidota
ninnledbu un
Iltk)pi)M:
ļ - - rl-
PiidņlBa]
CtSau mt
^iigl atHuktī5r
vtnlgjk:
asastdi
^vetmiiai^^^
VMiņI
VUSUNUBO
^MlKSAtJTūS
ZSĶIS
LAKATOP
lāizviil Baltfji
A.VAg^