Bavarijas Latviesu vestnesis, March 18, 1950

              ^"''''"*|aini|reļā. To pašu d^i^^^'
w» globālām nmSl'"^'
, * , t « r vēlēs, bS^^
i g i ā . t u p delegātus ur,Ž^
| » J 0 : komiteju būs iāSa!*'^i«
:^^1ie viestajās pr^^lj^
HpŖlMeīto, jānāk pieserin-i
l i p F ^ ^ u jautājS^,^^*,
striauš ābols. •Vēl??
A/i/«rf// vātdi Annas Brigadere^ pre^
mijas laureātam Aleksandram Čakam
(1908. G. S7. ORT.1950. 0. 8. FEBa.)
RtoeŽU nostāju šinī 2
^ 1 * » «n deŗnoSI ^5^^' Ka mes redzējāmf
- f e parlamenti
t t e i f S e i u ?eāU?ēt 3
: l l ^ i d m a s . atklātas, g
||P??cPm. Pē4ēj|J
m
l^ipSTOēJu sava rafet^ ii
-ņā ar 1922,1. aaW
\m^m 'Pieder Ļatvij?}
^ :;iŗiw^ēlēšaiias lidz ar
M u m salmi, vl#
I m, bet gm
Mm s»«,\mfr
žiiiliiem ttm «8-
_ ,īgfe^ ikaļi pa? ito-
^ MS0^ m visur
pļ||^a|Jšantu trūkst visele-vienu
ļoti svarīgu, varbūt; pat
ii. Kaņaēr p*
,.„„^,„. „ . 1 ;iinAviņļ^m simpatlzpl
iBpffisl:#r liatvtjas valsts pilnit-i
M i l l i s i T , ^ 1922. g. SatveisBis
Paroat?) -uzskata Sa*l
'«'^'-'^'IŠēžaJŠiļa Ifflz ar to ari Val!6
JKti'^letas ^pildītāju m
m^^!^mxm hCK m hm
BlilŠiH^StjipilntiESĪgo pārstāvi»
i i i t ļ | 9 Ī 0 i% maija mtolstn^
1g«M!ta;iēd|:"Biešķirto ārkārtējopj-
AjarttljfeSēJU - i sūtni K. Zariņu.?
, : ļa«tāiutttu ir daudz
^iiig^^iiti'rakstīts, bet nekāda^
iRiāi^tiā^iJlaz šim' vēj nav P S *
m: jautājuHiain ^
iiBtesillIfe^flēd- bfltības. jo
,.,„i^ļiav. iztirzājams, M *
| S 8 i«#<J konstatēt; |sisiji.%t8 nepanāks l?ā*
tiiilif/ift^ņenianiu' saprašan*
aMMpJllisles un nekādas 'f
\ novērstu varbūtējos,m
iim,ka% jau vairākkārt ci»W'!
g; Latvijas Satversme n
toaāin, ka tur i i s tas groz^'^'j. mmo& tikai piezīmēt, ka
bnentārieši paši (Latvijas . « f^
Paom^) jau 1943. g. nelegālos •.
Mākļbs Latvijā djeklarēja, ^
fvijas republikas "ākamo J _
iekārtu noteiks brīvi un «Je»"
tisisi, vēlēta' Saeima, kuras "^%ai-i
būtu 'pārstrsaāi Satversmi W j . ļ
boties -HZ ŠĪS' jaunās Satversmes L
Wta.'; LMz tam laikam « i
līdzšinējā 1922. g. Latvijas rev
teis Satversme". Un t ā l ā k ; i .
Sidātnas Valsts prezidē»'» .Zj^ \mm kalitaete tiesības, 1»
Wa 4(«IM8 partijas" etc, !'0».^j,ļ
:ipU8 esam deklarējusi ari
preal,- Tāpēc teikt, ks pw ļjj,.
•esi..nepielaiž nekad»,»"" =
§iš?giitversmes g ^ f
.m^m. Bet pret ko ™ prf
IP «W bfis pretim, t^^^BBati!^
īažālnējās Satversmes pfijc-
S^ra apmaiņu ar vadoiM»»»Jjs, ji
.?u.. Tam mēs nepievienos" ^^jj.
fas ved uz diktatūru, kuŗ"
lentārieši neatzīst. .^j^iliii
Nobeidzot šo īso mfls" P ^ļj*,
domstarpību analiz'. Jj-j m
l ,tad pēc visa sacīta ««^^tāi»""!
iespējams? Uzsoja" _
t|pi-nākošā rakste. ^^^ffi
.Tai Wja 1939. gadā, neilgi pirms
Ziemsvētkiem, Annas Brlgaderes
literatūras godalgošanas komisija
bija Jau kopš rudens rūpīgi strādā­jusi,
sijādama pēdējo triju gadu l i ­terāro
ražu, lai jzraudzitos no tās
labāko nacionālo ideālistiska vir­ziena
daiļdarbu godalgošanai, kā
tas rakstnieces testamentā bija no­teikts.
Pirms triiļci gadiem, pirmo
reiz šo darbu darot, komisija jau
bija pieredzējusi, cik grūti to veikt
— izraudzīt daiļdarbu, kas reizē ap­mierina
augstākās mākslas un no­teiktas
ideoloģiskas prasības, šo­reiz
bija tāpat. Atlika vairs tikai
dažas nedēļas lidz tradicionālajai
godalgošanas akta dienai, bet dar­ba,
par ko vienbalsīgi varētu vieno­ties,
nebija. Tad paklīda valodas,
ka vēl pirms svētkiem iznākšot
Aleksandra Caka latviešu strēlnieku
poēmas Mūžības skartie 2. daļa, un
ar to šis dziedājumu cikls būšot no­beigts.
Annas Brigaderes komiteja prin­cipā
negodaigoja nenobeigtus dar­bus,
piem., kāda romāna jau iznā­kušu
daļu vai daļas, ja tam bija
paredzēts vēl turpinājums. Tāpēc
tā AI. Caka Mūžības skarto 1, daļu
nebija uzņēmusi apskatāmo darbu
skaitā. Nu stāvoklis grozījās, un
komiteja nepacietīgi gaidīja paso­līto
grāmatu. Un tiešām, abi šie
sējumi savā monumentālitātē tālu
pārsniedza visu pārējo līdz tam
vērtēto. Par māksliniecisko kvali­tāti
nebija nekādu šaubu, un nacio­nālo
momentu izvirzīja jau pati te­matika,
un taisni pārsteigt varēja
dzejnieka izaugšana šais poēmās
vietām pat līdz patētiski patriotis­kam
lietu skatījumam un izjutu-,
mam. Pārrunas komisijā gan i z ­raisīja
AI. Caka līdz tam pazītā pa-kreisā
nostāja un sin\patijas, bet
komisija vērtēja d a r b u , ne pilso­ni,
un š i s darbs netikvien kā pats
bija ieguvums mūsu nacionālajā
mākslā, bet ari izredzēs solīja ar to
iegūta nacionāla dzejnieka paturē­šanu.
Ari personiskā sarunā ar
dzejnieku komitejas loceklis — i z ­devējs
J . Rapa bija guvis pārliecī­bu,
ka no AI. Caka pakreisās pa­gātnes
nav gaidāmi pārsteigumi nā­kotnē
un ka dzejnieks pats jūtami
vēlas godalgu iegūt
Pēc godalgošanas akta (1940. g.
10, janv.) oficiālās daļas komiteja,
bija sarīkojusi mazas vakariņas. Es,
būdama komitejas locekle, biju
laureāta galda dāma. Un es. nevaru
aizmirst, ar kādUi pazemību dzej­nieks
pieņēma ta vakara pagodinā­jumu
sev. Viņš teica man, ka p i l ­nīgi
apzinoties to atbildību, ko v i ­ņam
šis pagodinājums uzliekot, un
viņš soloties visu darīt, lai to at­taisnotu.
Viņš stāstīja man ari par
saviem turpmākiem plašajiem no­domiem
šisi pašas latviešu strēlnie­ku
.tematikas novadā. Citādi pa­bikls
un kluss, necenzdamies vis­pārējo
situāciju pārvaldīt, viņš ap­robežojās
sarunās ar mani, un es
biju priecīga, ka lielo morālo un
materiālo prēmijas atbalstu mums
iiiiiiiiiiiiiiiiiiiiidiiiniiiiiiiiiiiiiiiiiiii
Ludmilas Sepes un
usNdnina koncetis
-oOor
• Kaut gan EsUngenas koloni.1a tukSoļas
ar katru dienu .lutamāk, Sepes un Nā" .
runa koncerns bi.ia apmeklēts gluži ka
kāds vakars ..senajos labajos l a i k o s ' , kad
Eslingena vēl bija neapstrīdēta trimdas
latviešu galvaspilsēta. Un tas ir sapro­tams:
jo tiklab 1.udmilai Sepei, Kā Insum
Nārunam Šodien pieder vārds, ar kadu
var lepoties tikai loti nedaudz;! trimdas
latviešu mūziķi. Viņu koncerts lidz ar
to ari patiešām bila k o n c e r t s , ne t i ­kai
pēc burta, bet arī pēc gara, un t.i
patiesībā nebūt nav tik bieža un parasta
parādība. Ka pieņemts domāt.
Ludmila Sepe programmas pirmajā da­ļā
dziedāja Jāzepa Vītola un Emīla Dār­ziņa
dziesmas, otrā — dažas operu āri­jas.
Ja koncerta sākumā Sepei vel ne­izdevās
nodibināt ar klausītājiem istaku
kontaktu ar katru nākamo dziesniu
māksliniece atraisījās arvien vairāk, līdz
beidzot viņas' dziedājums bija. kādu to
esam paraduši dzirdēt: vērienīgi un
viengabalaini tverts, stipras iejūtas pie-
J5trāvots. Sevišķi otrās daļas operu āri­jās
pilnam atklājās ir Sepes priekšnesu­ma
drošā pilnasinība. Ir viņas bagāta i z ­tēle.
V „ . .
Ingus Nāruns savu augsto vloloncellļsta
klasi apliecina arvien pārliecinobāk. Tik­lab
tīri muzikālo problēmu, kā technikas
vai gaumes plānā Nāruns joprojām ir
sīksts un neatlaidīgs meklētājs, kas aļia^
mēdz izvēlēties l i e l ā k ā s pretestības
celu. Rezultāts visu laiku ir kāpjošs,
pašreiz mūsu priekša ir perfekts muziķis
ar neparasti lielu iekšējās intensitātes
lādiņu, un tam blakus - spožs virtuozs,
kas arvien vairāk veidojas par teicamu
sfilistu. Pār visām lietām ansveicama
ir Nāruna konsekvf^ntā vairīšanās no
p o p u l ā r ā m vērtībām.
Teicams abu mākslinieku sabiedrotais
pie -klavierēm biia Anatolijs Bērzkalns.
Sis amerikāņu joslā pilnīgi nepazīstamais
pianii^ts bija "patīkams pārsteigums: no
trimdas latviešu pianistiem viņš katra
zinā ierindojams galvgaļa grupā. Solīda
teo^niva. skaidra, disciplinēta muzikāla
dom-^'^nna — tas viss liecina, ka mūsu
prip' šā W mūzU'is ar nopietnu prieks
skolu un dzīvu, lokanu garu,
Volfgangs Dārziņš
bija izdevies piešķirt dzejniekam,
kas ir ne vien izcili apdāvināts, bet
neio atbildības, smagumu savas tau­tas
priekšā.
Vai man vēl jāsaka, kāds sitiens
Caka 1940/41. gada okupācijas lai­ka
žurnālā Karogs ievietotie divi
viņa garie dzejojumi ar Staļina
slavināšanu un nacionālās Latvijas
nopulgošanu, ar 1940. gada 17. jū­nija
atzīšanu par latviešu tautas
laimes dienu.
Kāpēc viņš to darīja? — labprā­tīgi
vai piespiests? - to es nezinu,
JO personiska kontakta man ar v i ­ņu
pēc pieminētā vakara vairs nav
bijis. Jāatgriežas pie §1 jautājuma
bija atkal Annas Brigaderes godal­gošanas
komisijai 1943. g. janvāri,
sakarā ar.rīkojamo — nu jau treš-
• kārtējo prēmēšanas aktu. AI Caks
nebija devies komunistiem līdz uz
Maskavu kā Sudrabkalns. Bet viņš
tomēr nebija arī vēlējies atkal ak­tīvi
darboties latviešu literatūrā pēc
viņu aiziešanas. Nesaskan ar fak­tiem
Jāņa Grīna teiktais Latvju
Ziņu 9. numurā, ka AI. Caks vācu
okupācijas laikā bijis aizliegts. K r i ­tiķis
J . Rudzītis, viens no' Latvju
Mēnešraksta redaktoriem, zina
teikt, ka redakcija vairākkārt lū­gusi
no Caka darbus, bet viņš ne­noteikti
izvairījies to darīt.
Kāpēc? Vai aiz patiesas komū-nistiska?
pārliecības vai tikai aiz
smalkjūtības — nedzert no akas, ko
pats piespļāvis — atkal nezinām.
Tādu pat izvairibu nu piedzīvoja
Annas Brigaderes komiteja. Seko­jot
tradīcijai, vajadzēja ielūgt aktā
par goda viesiem agrākos laureātus.
Bet man šķita neiespējams —- ar
A. Brlgaderes testamentāro vēlēju­mu
un garu nesaskaņojams —' lūgt
un sēdināt goda vietā dzejnieku,
kas slavinājis 1940. g. 17. jūniju, ja
viņš to a i z p ā r l i e c ī b a s darī­jis.
Es cienu katru īstu pārliecību,
ari to, kas nesaskan ar manējo, bet
tai ir jābūt godīgai un patiesai.
Kad nu AI. Caks bija bijis i patiess?
— vai tad, kad ar lielu iekšēju ga­tavību
pieņēma Annas Brigaderes
t i k a i nacionāli ideālistiskam dar­bam
piešķiramo, godalgu un solījās
būt tās cienīgs, — vai tad, kad viņš
to ar savu 17. jūnija slavinājumu
nopulgoja? Kad viens no komitejas
locekļiem šai sakarībā dzejniekam
bija jautājis: „Saki, kas t u t s t i esi
— komunists vai nacionālists?**,
AI. Caks atbildējis: „Efi esmu lat­viešu
tautas dzejnieks."
Vai tādēļ AI. Caks palika Latvijā
1944. g. rudeni? Vai viņš — tautas
dzejnieks — gribēja palikt pie tau­tas?
,Ka nav pieņemams Jāņa Grī­na
apgalvojums jau minētajā L. Z.
9. numurā, ka AI. Caks aiz stipra
sarūgtinājuma par to, ka okupācijas
laikā bijis aizliegts, palicis Rīgā,
kur noliecies sirpja un āmura v a ­ras
priekšā, — to jau redzējām. Jo
AI. «Caks jau 1940/41. gadā noliecās
šis varas priekšā, kad nebija vēl
piedzīvojis nekādu okupācijas va­ras
sarūgtinājumu, bet gan ar Mū­žības
skartiem, J . Grīna paša vār­diem
runājot, ieguvis lielus panā­kumus:
kritikas un dzejnieku drau­dzes
atainību, popularitāti, godal­gas;
līdz ar to it kā jauns spožums
pārlijis ari pār citām Caka grāma­tām.
Vai tā nebija t a u t a , kas tā go­dināja
savu dzejnieku par tautas
varonības iemūžināšanu savā dzejā?
Kāpēc viņš no tās novērsās? Kāpēc
viņš pa otram lāgam pieņēma gara
verdzību, kad par to nekādu ilū­ziju
vairs nevarēja būt? — Vai uz
šiem jautājumiem kādreiz kāds v a ­rēs
dot atbildes, — to nezinām. Pats
dzejnieks ir apklusis. Un vienalga
— vai nu tā būtu bijusi pārliecības
vai nevarības balss, kurā dzejnieks
šos pēdējos 5 gadus ir runājis, sla­vinātie
to nav atzinuši par diezgan
labu. Sirpja un āmura vara nepie­ņēma
A I Čaku bez iebildumiem —
formālisma, nacionālisma un bur-žujisma
atlieku dēļ. M ē s teiktu —
vina nespējas dēļ galīgi nokaut sa­vu
talantu un garu. Tas apliecma
viņu par īstu dzejnieku un — kas
zina — varbūt tomēr ari par īstu
latvieti...
Smagi gulēja AI. Caks uz Annas
Brigaderes komitejas sirdsapziņas
šos 10 gadus. Bet nāve izlīdzina.
Aizsaulē viņu pavada Mūžības skar­to
dzejnieka starojums; gruži, ar ko
viņš bija aplipis pēc tam, nobirs no
viņa kājām, kas nu jau ir mūžības
slieksni pārkāpušas.
Trīs lielie Annas Brigaderes prē­mijas
laureāti mums jau atrauti:
Jānis Medenis (?), AI. Caks un Kār­lis
Skalbe. Palikusi tikai vel Zma-^
Ida Lazda kaut kur tālā Klusa oke­āna
malā, kalponītes gaitās. —
Likteņi, kā tu dziedēsi tautas
garam cirstās vainas?
(Beigas)
Virza bij liels lasītājs un grāmatu
draugs. Bet to izvēlē viņš bij tikpat
grūti apmierināms kā cilvēku izvē­lē.
Nebija daudz to autoru, kas viņu
saviļņoja. Tādi bij vispirms senie
klasiķi kurus viņš parasti lasīja
franču tulkojumā. Pie tiem viņš
gāja klāt kā savus laikus ^Makia-velli,
tērpies sava gara skaistākās
drēbēs. Tukidids, Verģilijs, Homērs
uc. viņa garam deva spārnus, un vē­rojumi
un spriedumi par šiem auto­riem
bij pašu iedvesmētāju cienīgi!
«Tad apsveiks Mantovas gans
simtkārt dievišķais
Tos lauku, mājoklī, kā savus'gara
radus
Zem ozoliem, kas šalc jau divi
tūkstots gadus."
Šeit izpaudās jo spilgti viņa dzej-nieka
intuīcija: viņš bij viens no re­tajiem,
kas izprot satura un formas
liktenīgās saistības, stila nozīmi un
svaru kāda sintētiska vērojuma vai
asi tverta priekšstata izcelšanā. Ne
vienmēr tas licies tik obligāts esam,
sevišķi mūsu paaudzei, kas izgājusi
cauri tik daudzām tradīcijām šai z i ­ņā
un kas allaž cietusi domu un tās
formulējumu duālisma dēļ tāpat ka
intelektuālā spraiduma un sabied­risko
iespēju pretešķibu ziņā. Mil­zīgs
svars piekrīt arī ritmam. R u ­nas
vai dzejas ritms atraisītās vai
saistītās runās, kā saka antīkie,
sevī slēpj paša cilvēka dvēse­les
kadences — un no tām var just
kāds ir šīs dvēseles spraigums (Vir­za
allaž lietoja šais gadījumos iz­teiksmīgo
apzīmējumu „atsperes").
Virzas runās un dzejās bij milzums
„atspeŗu", viņa runas „skanēja" un
viņa formulas bij tik spēcīgas, ka
gadījumā, ja arī tās īsti nesaskanēja
ar faktiem, varēja mierīgi teikt līdz
ar Hegeli: „Jo sliktāk faktiem."
No jaunāko laiku rakstītājiem
Virzām bij sevišķi mīļi Fistels de
Kulanžs, lielais franču vēsturnieks
un stilists, tāpat filozofs Ogists
Konts. Izceļu tikai šos divus, jo
taisni tie pierāda Virzas cīnītājas
Pi^OF. A. SPEKKE
dabas tieksmi ar intelekta suverēno
varu dominēt cilvēku daudzkonfuzo
un izteiksmē nevarīgo un sajukušo
jušanu un domāšanu chaosu. Bet ne
par godu kailai un nabadzīgai schē-matizācijai,
nedz ari neauglīgi dog­matisko
abstrakciju izretinātajam
gaisam:
„Jums saku dzejnieki, pirms kādu
domu slēdziet.
Jūs pantos savējos — no
abstrakcijām bēdziet."
Dzīvei, caur un ar dzīvi, pilnīgu
visās savās izpausmēs, sāpēs, izmi­sumā,
uzvarētājā līdzsvarā un rāmā
rezignācijā. Tādos brīžos allaž no
Virzas mutes bij dzirdama kāda no
seno vai renesanses klasiķu vai ari
Puškina dzejām. Vai visā šai sa­karībā
nav skaidrs, bez ievadiem, ka
Virzām bij svešs, lai neteiktu vai­rāk,
romantisms un pilnīgi pretīgs
sentimentālisms? Tie viņam bij
«vārgas puķītes". »
Visasāk un taustāmāk tas izpaudās
viņa muzikālajā gaumē. Viņš visu
mūzikas vēsturi bez liekām ceremo­nijām,
dalīja divos posmos: priekš
un pēc Lielās Franču revolūcijas.
Pirmais bij viņam tuvs un viņš to
dziļi cienīja, otrais — nevajag, pro­tams,
šo dalījumu ņemt pārāk tra­ģiski
— viņam bij vai nu svešs, vai
jauca viņa domas: tajā esot pārāk
daudz skaņu, par daudz trokšņu,
gara skaidrība un melodijas līnija
tur esot uzplūdušu un uzkundzēju­šos
jūtu apmāta utt. Labākā gadī­jumā
bij dzirdams: ,„Sava iejūta
jau tur i r . " Toties Mocarts, franču
un itāliešu 17. un 18. g. s, meistari,
Palestrino un tā laika biedri viņā
radīja dziļu saviļņojumu un plastis­ku
ainavu bagātas asociācijas. At­ceros
šādu teicienu, ko esmu*cltējis
ari redzamiem mūziķiem, izpelno­ties
atzinību šim konstatējumam:
Senie meistari, kā Palestrino, Bachs
uc. esot kā lielu celtņu konstruktori,
tur jūtot plašu architektonisku i z -
Ādams spoguli
Vēstule no Ņujorkas
Pēdējie ziņojumi no modes namu
preses birojiem vēstī, ka drīz modē
nākšot eleganta ādas siksna, valkā­jama
ap kaklu. Tas nozīmē, ka ņu-jorkietes
noņems no sava labi koptā
kakla nevainīgo triskārtu pērļu
virkni, ko sauc par „žņaudzēju" un
kas dažai dāmai piešķīra emigrēju­šas
krievu baronietes izskatu, un
apliks jauku šauru ādas strēmeli,
varbūt ar metalla pumpām. Vau! —
Ludzu nepārprast, ~ tas nebija rē­jiens,
bet amerikāņu izsauciens, kas
angliski rakstās „whew" un nozīmē
„izbrinu, kam piejauktas dusmas, at­vieglojums
vai aobrlnošana'- (Web-ster's
Collegiate Dictionary).
Visiem zināms, ka pacietība i r sie­viešu
izcila īpašība, it sevišķi tā pa­nesība,
ar kādu viņas ļaujas modes
varmācībām. Tikko uzšūti moderni
garie svārki, kad J au atkal tie jā-apcērpj.
Liekas, it kā mode ar šādu
steigu un stingrību gādātu par sa­turu
dažai dzīvei, kam citādi nekāda
saturā nebūtu. Lai nu kā, bet tas ir
skaidrs: _ kopš Kleopatra apvija ap
kaklu čūskulēnu, sievietes būtu ar
mieru nēsāt ap kaklu pat miniatūru
ģiljotīni, ja to gribētu Kristiāns D i -
ors.
Vīriešu vienaldzība pret kakla sai­tēm,
kuļ-as viņi tik labprāt pakarina
uz gleznu stūpem, ir tikpat labi z i ­nāma.
Taču tik spilgts pacietības
trūkums, kādu pierādījis amerikāņu
vīrietis tais pašās modes lietās, liek
dāmām ironiski pasmaidīt.
Metropolitēna muzeja Kostīmu i n ­stitūts
patlaban rāda ipašu vīriešu
modes izstādi Ādams spogulī, ko dažs
ņujorkietis jau nokrustījis par „Pā-va
spalvām". Tie kungi, kas apgal­vo,
ka vīriešu modes nekad nemai­noties,
var pārliecināties par intere­santo
un loti krāsaino vīriešu apģēr­ba
pārmaiņu cauri gadsimtiem —
līdz pat 19. g. s., kad modē ienāca
un nepiedodami ilgi palika garās
bikses. Skate gan nesākas ar Āda­ma
kostīmu, bet 13. g. s. zīda, sam­ta
un greznu izšuvumu pārpilnību,
kam seko visu laiku džentlmeņu
godība, ieskaitot dzelzs bruņu tēr­pu
14 g. s. un pūderētu parūku 18.
g. s. Stikla vitrīnās viz smagas
zelta važas, sudraba karekļi, dārg­akmeņiem
rotātas pogas, greznas
adatas, un arī kāds mazs gredzens
ar bālgani zilu aci, kas liek domāt,
ka lordam Nelsonam bijuši īsti v i ­jolnieka
pirksti, kad šo gredzenu
viņam dāvājusi lēdija Hamiltone.
Pēdējā istaba, ko no iepriekšējām
telpām šķir garš gaitenis, ļaudams
laiku pārdomām un principu nostip­rināšanai,
ir Ievas slazds Ādamam.
Ievērojamākās Ņujorkas modistes —
Hetija Karnēgija, Valentīna, Lilija
Dašē un citas pārdrošnleces šeit
rāda variācijas par temu «Modernā
vīrieša apģērbs", ledeīvinajuSas sa­vas
idejas zīdā, vilnā, kokvilnā un
linu audumā. „Sievieteg parasti ir
Jās, kas palīdz vīriešiem izvēlēties
apģērbu," saka institūta vadītāja
Veismane, «kādēļ lai sieviete neva­rētu
atbrīvot vīrieti no viņa pape-lēkā
paskata?" Lilija Dašē turklāt
apgalvo, ka viesībās esot grūti vī­riešus
atšķirt vienu no otra, ja tiem
nepiespraužot zīmītes.
Modernie vīrieš' smīnēdami vēro
savus vaska brāļus, kurus dāmas
ietērpuša? vieglās, krāsainās un ēr­tās
drānās. Piemēram: bāli dzel­tena
žakete bez atlokiem, tumši z i ­las
bikses; romantiska gaiši pelēka
īsā žakete, rotāta brūnu samtu, val­kājama
ar brūna samta kuplu kak­la
saiti un gaiši pelēkām biksēm
(garām, paldies Dievam); balta l i ­nu
„Eizenhauera žakete" ar zilām
punktim, zilām linu biksēm un sar­kanbaltu
kaklautu. Šo tērpu pa­pildina
sarkana berete. Vasaras
uzvalks bez atlokiem, ar plecā pa­karamu
ērtu rokas somu. Man pa­tika
tumši zila zīda blūze un bik­ses,
platu jostu kā spānietim. Hm...
Protams, ari kurpes ar auklām at­zītas
par neērtām. Kādēļ lai vī­rieša
kāja, kas senos laikos jutusies
labi zīda zeķēs un sprādzētās kur­pēs,
lai neatpūstos ērtos apavos?
Cits jautājums, vai Ievai izdosies
savu Ādamu pierunāt sekot šai jau­najai
modes līnijai, ko ierosinājušas
sievietes. Ir kungi, kas jau sākuši
pretoties ar vēstulēm laikrakstos.
Kāds, piemēram, apgalvo, ka visu
mūžu klusā agonijā esot pacietīs
sieviešu cepures, bet ja nu dāmas
ielaužoties svētajā vīriešu apģērba
territorijā, tad esot skaļi jābrēc —
vismaz tik ilgi, kamēr vīriešiem
vēl esot kājā bikses. Firmas ,,Witty
Brothers" viceprezidents Spensers
B. Vitijs atzīstas, ka izstāde „Adams
spoguli" esot bijis briesmīgākais
skats, kādu viņš redzējis kopš pir­mās
atomu bumbas eksplozijas bil­dēm.
Liekas, maz būs to Ādamu, kas
valkās Ievas iecerēto tupeli, kaut
arī tā būtu tumši zila samta, ar
zeltā izšūtu ķeizara kroni uz lielā
īkšķa. Jā, tas vecais tupeļu jautā­jums
. . .
Rita Liepa
domu, — jaunāko laiku komponisti
līdzinoties dekorāciju vai kolorētu
butaforiju meistariem, ~ tie izdai­ļojot
telpas, veidojot interno scenā­riju
(apm. tā). Lai nu kā šajos un
tiem līdzīgos spriedumos bij vai nu
par daudz vai par maz, bet spilgtas
personīgas nostājas tur netrūka, un
ari plašas laikmeta elpas, — No v i ­siem
mstrumentiem Virza visvairāk
mīlēja flautu, rokoko laikmeta
smalko dvēselīti; tā viņa fantāzijā
radīja jaukas bukoliskas ainas, kas
likās līdzīgas esam senām gravīrām»
Smalks vērtētājs Virza bij ari. tē­lotājās
mākslās. Lai tikai atcera­mies
viņa esejas par Toni, par Zaļ-kahiu,
par Ubānu uc; lai turam prā­tā
viņa pastāvīgo im uzstājīgo ori­entēšanos
pasaules lielo galeriju
aistētiskajos labirintos, — tad tuvo»
simies viņa radītājas fantāzijas sle­penajiem
sakariem. Ari tēlotājās
mākslās Virza vienmēr meklēja p i l -
mitivus, īstos oriģinālus, kā vlņS
teica. Techniskā virtuozitāte viņu
atstāja vēsu, jo tā viņam, adm re­dzot,
pārāk slēpa ideju — māti,
Platona līdzību lietojot.
Atceros mūsu kopējo apmeklēju­mu
Romas pazīstamajā privātajā
prinča Doria-Pamfili galerijā. Lep­najā,
nelzrēķināmu bagātību pilnajā
pilī Virza jutās kā savās mājās, un
no visa gleznu vairuma to visvairāk
saistīja* kāda flāmu portreja, kur­pretim
Klods Lorēns, Velaskezs uc.
šīs galerijas retumi to skāra mazāk,
pat slavenā Pusēna zāle viņam rā­dījās
«pārāk piegleznota". Tāpat u i
viņu atstāja spēcīgu iespaidu Vati­kāna
Iekšējo pagalmu mierīgi stin­grā,
nesajaukta savā koncepcijā, ar-chitektūra.
Butu lieki pasvītrot, ka šada i z ­vēle
ir pienācīga gara rafinējuma
pazīme, tāpat kā viņa vēlēšanās uz­meklēt
Romas antikltātu mOa^jos
kādu stūrīti, kur redzama kāda ap-drupusl,
sūnām apaugusi statuja,
noliekusies virs sīkas striUclakas.
Viņš lā man solījās vēlreiz braukt
uz Romu, lai kaut kur lauku vien­tulībā,
dzeļrot vieglo balto Fraskati
vīnu un ēdot kazu sieru (taisni to),
varētu vērot Romas Kampaņas mū­žīgos
apvāršņus.
Mītiskais Kentaurs, slavenā Achil-la
audzinātājs, Horaclja epodā (18.)
tā dzied par savu audzēkni, kuru
viņš zina drīz bojā ejam:
„Tādēl visu (dzīves) ļaunumu un
bezveidīgās rūpes
Lai aiznes vīns un dziesma un
tīkamas runas."
Tā ari Virza aicina dzejnifto»
vērot klasiskos skolotājus:
« . . . lai modri klausās tad
Tie gudrās valodās, kas neapnīkst
nekad."
Lielās durvis, aiz kurām mU no­jautas
un rēgi, nu ir aizvērušās, un
mēs esam palikuši katrs savā pusē. ^
Vai uz ilgu laiku? Virzas spēcīgā
un skanīgā balss apklususi, viņa
asais intelekts vairs negraiza un ne-šķeļ
ikdienas pelēko, jau Eiropā
sārti krāsoto segu, un ēna klājas par
tām Brīvās Zemes slejām, kurās
viņš neatlaidīgi ar visas savas sirds
dedzigumu ' sauca «mūžīgo latviešu
tautu" uz arvien jauniem un arvien
labākiem darbiem. Viņa dzīves
biedre kādreiz rakstīja:
«Lai vecā audze aiziet godam,
Kā gulbji, kas pret rietu slīd,
Un lai neviens to nedzird sodam,
Mēs visu plašumu jums dodam
Ar jauniem sapņiem piepildīt."
Virza mūža pēdējos gados sāpīgi
juta savu rudeni nākam, viņa jū­tīgā
dzejnieka sirds dzirdēja gaisos
savu aizlidojošo gulbju spēlēšanu. •
Cik drūmas ir viņa pēdējo laiku
dzejas! Jā, draugs, mistika, lielā
mūžu mistika ir tomēr stiprāka par
dzīvo līniju konkrētismu. „Faktl Ir
stiprāki par principiem, bet mums
tomēr jāturas pie zināmiem princi­piem,
lai mīkstinātu faktu spēku,*'
kā teicis kāds politiķis.
Sāk lēnām pSršķIrties lielā vēstu­res
folianta lapas puses, viens laik­mets
aiziet. Kāds būs nākamais, un
ko mēs, pārpalikušie, divu Eiro'^as
kafu Ijf'cirt'^ki, no T^ti r^»'^-'
1
IEGĀDĀJIETIES
prof, L. Bērziņa un Irēne» Blr-ztņas
tautas dziesmu krājumu
74Ji/{4^ dcsUma
Krājumā 192 tautas dziesmas ar
notīm un pUnljfu tekstu. Pasfl-tlnlet
tieši apjrādā. IzsOtam «ri
ārpus Vācijas ar norādījumu,
kur Izdarāma Iemaksa.
Grāmatas cena OM 5.—
LCK apgāds LATVUA,
Essllngen/N.. Breltc Str. 8.
Germanjr.
...M