Bavarijas Latviesu vestnesis, October 15, 1949

              LATVUA Sestdien, 1949. g. 15. oktobri
K n u t s LeslņS PELDĒTAJĀ
I' Starp kalmēm nomaldijies wSkmB bradā,
Un zila spāre mirkli gOstīt steidz;
Un Joko dzegiize: kam kuri gadā
Bus viss, ak, viss šeit sapņot Jāizbeidz.
Vēl sveiciens pēdējais no siena vāla <—
Tik saldļi un skumigs vītums —, vējam |auts,
Kā atmiņa no kaut kā laba, tāla,
Kas ztid un nezūd, pagājības skauts.
Bet vidu upē Jauno peldētāju
Kā virmīgs plīvurs sudrabzvīņām sedz,
Ko saule straumē met, Jau ejot mājup,
Un augumu acs vairāk Jaiļš kā redz.
Pret sauli smaidā atpavēršot seju
Un laižot smieklu burbuļus, ka prieks —
Tā aizpeld mana vasara uz leju.
Kāds paliks krastā vientulis un Ueks.
Jūlijs Vaivars
cetrdestnitgadnieks
Laikā ap 1927./29. g., kad latviešu
pwsē sākās vēl līdz tam nebijusi
ciņa par vadību starp vecajām Jau­nākām.
Ziņām un jauno Pēdējā Brī-dĻ
spontāni' izveidojās jauns latvie-
Siļ žurnālista tips, kas sevi apvie­noja
nevien informatoru un publi-
<4'stu,jbet ari veiklu interviju, triku
im* sensāciju mednieku, feļetonistu
tm liridcu pačalotāju.
Viens no šī modernā latviešu avīž-
;nlļ0ka tipa raksturīgiem pārstāvjiem
Ir JOlijs Vaivars, kam 17. oktobrī
piepildās 40 mūža un 20 avīžnieka
darba gadi. Savu karjeru viņš sāka
žurnālā Filma un skatuve, tad pār­gāja
uz Pēdējā Brīdī un Rītu, bet
nobeidza kā ārlietu redaktors Dau­gavas
Vēstnesī, ko Aleksandrs V a -
nfigs ar vērienu im sekmēm veidoja
par modemu dienas laikrakstu Lat­galei
Vēlāk V. redzams Tēvijā, bet
trimdā Lībekas avīzēs, kur viņš kā­du
laiku ir atbildīgais redaktors
vienīgajam latviešu dienas laikrak-
^tjam* Būdams EVW AngUjā, V. ta­gad
no avīžniecības mazliet attāM-nSJles
im nododas daiļrakstniecības
n^ģinājumiem.
Vaivarani, alias Juvaram,kā žur­nālistam
spilgtākā iezīme bija pras-mo
pieiet cilvēkiem un iegūt viņu
īliUcibu; Si prasme vainagojās dau-dn*
m dažādu kalibru slavenību i n -
tdļrvijām, no kurām par īpašu sa­degumu
gribas atzīmēt Albānijas
trimdas karaļa Cogu brauciena ap­rakstu
cauri Latvijai Otrs pluss
Vļļdvaram ir māka un gaume piedzī­v
o un dzirdēto piemēroti
ijšervēt** lasītājam — vai tā būtu
Jminfikās modes apskate, brauciens
gemū^ē, a p m ^ pie pāvesta
^ļvm Venēcijas svina kambaros. Gadi
^lrt«ljajuSi trūkumus un kļūmes V a i -
VAra darbā, ar kurām viņš cīnījās
ar īsta autodidakta kvēli. Cerēsim,
pēc šiem bargajiem gadiem, kas
var dot Jaunu pieredzi, V. atkal kād-
Kāz "redzēsim avīžnieku pulkā, kam
vfijS ar visu sirdi piederējis.
E» R«
Zuikas vīru kofa
pieci gadi
0
- 70 pianisti spēles
Sopēnu
Varšavā notiekošo Sopēna 100 ga­du
nāves dienas (17. oktobrī) atceres
svinību izcilākā daļa būs 70 piani­stu
konkurss ceturtajā starptautis­kajā
Sopēna darbu sacensībā. Kon­kursā
var piedalīties 16—32 gadus
veci mākslinieki, kas vēl nav bei­guši
savas mūzikas studijas vai
snieguši publiskus koncertus. Sa­censība
notiks trijās pakāpēs un tās
kulminācijas punkts būs uzvarētāja
vB^^aņotais Sopēna klavierkoncerts
orķestra pavadījumā. Konkursa da-iq)
nieki šogad nāk no 16 valstīm:
. AngUjas, ASV, Austrijas, Brazīlijas,
Bulgārijas, Cechoslovakijas, Franci­jas,
Itālijas, Jugoslavijas, Meksi­kas,
Pacļomju savienības, Polijas
Šveices, Vācijas, Ungārijas un Urug-vajas.
Lai tiesnešu kolēģija, kurā
agrākajās sacensībās bija tikai poļu
kritiķi, bet šoreiz 20 pazīstami mū­ziķi
no 16 valstīm, savos spriedu­mos
būtu iespējami objektīva» tā at­skaņotājus
varēs tikai dzirdēt, bet
ne redzēt, jo skatu no tiesnešu lo­žas
uz skatuvi aizsegs priekškars.
Pianistu konkurss ir tikai viena
r daļa no Sopēna 100. nāves dienas
> svinībām, kuru ietvarā notiks arī
izcili koncerti un Sopēna izstādes.
Iznāks arī komponista pirmais p i l -
V nfgais un pārlabotais darbu izde­vums,
kura sastādīšanu jau 1939. g.
paveica 1941. g. mirušais klavieru
virtuozs Ignacs Padarevskis. Ma­nuskripts
bija paslēpts kādas mā-
• Jas pagrabā Varšavā, kas laimīgā
? kārtā karā palikusi pasargāta.
JAUNI INŽENIERI
? Baltijas universitātes architektū-ras
un inženieru zinātņu fakultāti
beiguši dipi arch. K Blokmanis,
dipi ing. A. Grīnbergs, 0. Lielups,
A. Pakalns un J . Piksis, Visi minē­tie
Studijas sākuši Rīgā Latvijas
universitātē. Baltijas universitāti
'vēl beiguši mag. oec. J . Vilciņš un ļ
mag. iur. A. Rubulis, '
adu
Zuikas vīru kora sākums meklē­jams
Kurzemē 1944. gada rudenī, pēc
grūtām cīņām un pirms Rīgas pulka
pārcelšanas uz Pomerāniju. Vīru 70
to pulcējās ap Robertu Zuiku. Pēc
pārcelšanās gan izirst pirmā dziesmu
draudze, bet ap 50 dziedātāju grūtos
apstākļos Pozendorfā tomēr sagatavo
veselu koncerta programmu. Krievu
uzbrukums izjauc labos nodomus.
Roberts Zuika nokļūst gūstā kopā
ar dažiem saviem dziesmu drau­giem.
Putlosā viņa vīri regulāri pul­cējās
„zem dziesmu ozola", un drīz,
pa daļai „brīvsolī", koris devās uz
Neuštati, kur tūlīt pēc 1945. gada
Jāņiem bija pirmais koncerts.
Gūsta laikam Izbeidzoties, dziedā­tāji
nokļuva Lībekā vienkopus.
Dziedātāju vidū bija daudzināto Rei-tera.
Prezidija' konventa, Universi­tātes
un Dziedoņa kopi dalībnieki.
Pagāja mēneši, gadi. - Koris ieguva
disciplīnu, balsu saliedējumu, :oka-nību,
intonācijas tīrumu. Koncei'ta
programmās parādījās dziesmas, ko
jau vairs nevarēja uzņemties atska­ņot
viduvējs koris. Līdz pārcelšanās
laikam uz Angliju koris bija iestu­dējis
pibias trīs programmas ar pāri
par 100 dziesmām. Vienu pēc otras
Roberts Zuika iestudē vīru koru
„dzelzs repertuāra" dziesmas, atsvai­dzina
dzimtenē izveidotās īstās lat­viešu
mūsdkas tradīcijas (Jāzeps Vī­tols,
Alfrēds Kalniņš, Emīls Dārziņš,
Jurjānu Andrejs, Straumes Jānis,
Jānis Kalniņš, Helmers Pavasars,
V, Ozoliņš). Blakus tam viņš lab­prāt
iestudēja trimdas laikā radušos
Bruņo Skultes^ Viktora Baštika,
tmanta Sakša darbus. Koncertos
nebija gandrīz nevienas nometnes,
kur nebūtu nokļuvuši dziesmu drau­gi,
nepi'asīdaml par to nekā, dažreiz
pat paši piemaksādami ceļa izdevu­mus.
No Insulas dienvidos līdz
Flensburgai ziemeļos izbraukāta v i ­sa
Rietumvācija, koncertējot pāri
par 200 reizēm. Uzturēdamies Lībe­kas
latviešu slimnīcā, profesors Jā­zeps
Vītols labprāt ieradā$ kora
koncertos, veltīdams tam pēdējo
darbu «Kalējs" (Pirmatskaņojums
notika Birminghamā dienu pēc Jā­zepa
Vītola nāves). Roberts Zuika
uzņēmās arī risku koncertēt vācu
publikai Lībekā un Ingolštatē. Zā­lēs
vāciešu nebija visai daudz, bet
tie bija īstie mūzikas pazinēji luī
kopēji. Vācu kritika kora koncertus
novērtēja labvēlīgi. Arī Hamburgas
raidītājā (Nordwestdeutscher Rund-funk)
koris iedziedājis 10 skaņu
plates.
Sākās izceļošana. Nevarēdams ar
saviem dziesmu draugiem doties uz
Angliju, Roberts Zuika savu diri­ģenta
zizli nodod komponistam Vik­toram
Baštikam. Stjuarta un Loida
dzelzs fabrikā korim radās i e ^ ^ a
strādāt vienkopus. Ar veco spītu un
dziesmu mīlestību koristi atsāka
darbu no jauna. Kori papildināja ar
jauniem dziedātājiem un nemitīgos
mēģinājumos tas atguva formu. No
daudziem latviešu centriem ienāca
aicinājumi koncertēt, un atkal koris
šķērsoja svešu zemi — šoreiz Angli­ju.
Viktors Baštiks blakus latviešu
darbiem iestudēja ari pasaules lielo
skaņražu darbus. Nav tagad Angli­jā
tāda lielāka latviešu centra, kur
rīkotāji nebūtu savu angļu draugu
priekšā lepojušies ar Zuikas vīru
kori. Koncertējot angļu publikai,
programmu arvien ievada ar īsu
pārskatu par mūsu zemi, tautas lik­teni
un koncerta latvisko daļu. P a ­mazām
pildījās zāles, un tagad koris
saņem ielūgumus arī no angļiem.
Pavisam Anglijā koris koncertējis
45 reizes (angļiem 7 —Korbijā, K e -
teringā, Edinburgā), piedalījies 2
dziesmu svētkos Londonā un Lidzā.
Pašlaik koris daudz strādā, gatavo­dams
5 gadu jubilejas koncerta
programmu, kas notiks oktobrī Lon­donā.
Atceros, ka Jāņos, ko Zuikas viru
koris pēdējo vasaru svinēja Vācijā
pirms pārcelšanās uz Angliju, Jānis
Rudzītis zem sava ozolu vainaga im­provizēja:
„Piedziedāju krievu ze­mi,
piedziedāju vācu zemi, vēl pa­lika
angļu zeme — gan to ar* pie­dziedāšu!"
Lai tad piedzied ari!
Margarita Bebrupe-Pālite,
Anglijā
L a t v i ^ 28. septembra aumorā ievieto­tajā
rakstā „Ra]iāsim par mālssla'S iz-teUitas
visai savdabīgas domas par lat­viskās
mūzikas lautājtunlem. Spriedu­mi
reizēm tik Jestri, ka nebfitu Ueki
pakavēties tuvāk pie dažām šī raksta
epizodēm ^ seviSķi tām, kuras milsu
prāts liedzas akceptēt kā nopietnn>u un
humora sajūta atsakās uzņemt par joku.
„Nupat Londonā bija kāds liels starp­tautisks
sarīkojums'*, saka raksta au­tore.
„Bi ja dziesmas, vārdi nesaprotaani.
Ieklausos skaņās. Kādai zemei skaidas
pieder? . . . Klausos un redzu ainavu:
piramides! . . . Neviena apaļuma! I<re-vienas
līdzenas vietiņas . . . Sāku
klausīties uzmanīgāki, mēģinu uztvert
vārdus. Latviski! Ieskatos programmā.
Dziedātāja' saucas Putniņš. Nūja, tā Jau
ir: latviešu putniņi dzied uz piramīdēm.
Nav ne pēdas latviskas zemes. Kompo­nista
vārds ari latvisks. Bet ko vllņS
raksta, ir piramides un debesskrāpji.*'
Tā, protams, ir katra cilvēka privāta
lieta, ko viņš mūzikā saskata vai nesa­skata
tīri o p t i s k } ; privāta lieta, ka­mēr
viņš savas optiskās iedomas nesāk
izlietot kā reālus argumentus latviskā
gara noteikšanā. Averčenko bija apgal­vojis,
ka Mocarta d-molla simfonijas fi­nālā
viņS kādreiz skaidri saklausījis
Šķiņķi ar olu. Aferēenko bija jokdai-is,
taču, arī jokdaris būdams viņš tomēr
nav mēģinājis pēc Mocarta simfonijā
saskatīto olu lieluma un šķiņķa kvalitā­tes
noteikt mūzikas y ā c i s k u m u.
„Runāsim par mākslu" autorei SI
problēma, acīmredzot, raizes nedara.
Viņas sistēma ir vienkārša un skaidra:
viņa tikai saliek strīpā Un saskaita kopā
mūzikā saskatītās ,^piranildes" un „a]>a-ļumus**
un tad bez' sāpēm izšķiro kom­ponistus
latviešos vai ēģiptiešos (piramī­du
cilvēkos). 2ēl, ka autore nav nosaiu-kusi
vārdā to latviešu dziesmu, kurā pēc
viņas domām, Šis peramides tik skalāri
redzamas. Tā būtu lieliska izdevība
beida^ot atrisināt noslēpumu, kā atšķirt
mūzikā debesskrāpi no līdzenas vietas.
„Kas būtu latviskais mūzikā?" kādā
citā vietā vaicā autore, un tūda} pati at- '
bild: „Ta8 būtu Vecāku kāpas, Tukuiaa
apkāitttBs apaļie kalni, Aiviekstes leja,
Spilves klajums, kam turps^t līdzās ir
Baltās muižas kāpas. Uzzīmējiet Šis līni­jas
uz papīra, salieciet notis uz Unijais,
kādu rāda Latvijas zemes Šķērsgrie­zums,
tad Iznāks latviska dziesma.**
Ir grūti pateikt, kas Šinī vietā tagad
Jādara: Jāsmejas vai Jāraud. Kad Udzlgpu
„sistēmu** atceros, kādreiz tika izmēģi­nājis
mazais Jānltls, tad visi smējās.
Jānitis, proti, bija sazīmējis notis, gan
ne uz Latvijas šķērsgriezuma, bet uz
Kanta-Laplasa vulkānu izcelšanās schē-mas
un ari viņš svēti apgalvoja, ka te
sanākšot mūzikas gabals. Protams, J2i-nltis
jau nebija liels cilvfks, un viņa
sistēmu neviens neņēma nopietni, kaut
ari tā, pēc būtības nebija ae par matu
sUktāka.
Šķiet, nav nozīmes apstāties pie auto­res
groteskā apgalvojuma, ka latviešiem
esot tikai v i e n a p a t i UetojamI
šūpļa dziesma, — „LāCa bērns". (Folklo­ras
krātuvē gan ir pierakstītas pāri par
s i m t u : vai autore nekā nav dzirdējusi
par tādām pazīstamām dziesmām, kil
piem., „Cuei, guli mazais bērns", „Aijā,
Anclt**, „Pele brauca"?) totlesu var pie­krist
autores lietišķajam norādījumam,
ka zīdainis no kolorātūrsoprāna var da*
būt r o z i pašā siena laikā. Te der gan
piezīmēt, ka zīdainis un kolorātūrsop»
rāns, — tas patiesībā ir tikai tāds lokāls
gadījums. Daudz vērā ņemamāki iv ti(v
gadījumi, kad ļaudis dabū rozi no ne«
pārdomātiem avīžu rakstiem; SI indeve
gan draud galvenokārt lieliem cilvē»
kiem, totlesu ne tikai.siena laikā vieU),
bet cauru gadu.
Nav divu domu, — sarunas par māk»
slu, par lattiskuma mākslā ir svētīgas
un nepieciešamas. Protams, gan tikai
tik ilgi, kamēr tās turai^ loģiskas un
nopietnas argumentācijas robežās. Diem­žēl,
patreiz SI spriešana gan nereti sāk
atgādināt šaujambūdu gada tirgū, kur
par pāris grašiem katrs var atļauties
sev prieku paspīdēt ar šķību roku un
greizu tēmēšanu.
V. D ā r z i ņš
atkārtot veco patiesību: Ja kidam trūkst
jēdzienu, tad vietā stājas ^ vārdi. Kas
vispār ir asa līnija melodijā, kādu tei­cienu
autore lieto, to laikam saprot tikai
viņa. Ieteikt komponistiem rakstīt apa­ļas
melodijas, — tas ir tikpat Uels non-sens,
kā teiciens „apaļ$ skaitlis", kādu
jēdzienu matemātikā nepazīst
Lai mēģinātu pateikt, kas ir latvisks
mūzikā, būtu vispār jāpadomā, kas ir
nacionāls mūzikā vai kas ir nacionālā
mūzika, un to nevar pateikt dažās rin­dās.
Savā laikā Emīls Dārziņš rakstīja,
„Zalkti[". ka par mūziku vārdos raksm
ir grūti, un ja jau to vārdos varētu
pateikt, tad paU mūzika nebūtu vaja-dsdga.
Un vai tā nav ada plebejiska uz­tvere,
ja klausoties kādu Bacba prelū­diju
vai fugu, klausītājs briesmīgi nopū­las
sev iztēlot, kurā vietā mūzikā bur­buļo
strautiņš, kurā ganiņS stabulē, un
kurā vietā Mozus rāj Izraēla bērnus?
Ja autore klausoties latviešu autora
dziesmu saka: klausos un redzu aina­vu
— piramīdas! piramīdas! piramīdas!,
tad varbūt kāds, ari ar dīvaini kvēlu
fantāt^iju, izlasījis rakstu ,Jlunāsim par
mākslu", teiks: lasu un redzu ainavu —
slimnīca, slimnīca, slimnīca , . •
Radošiem māksliniekiem nav vaJaiM-gas
receptes kā rakstit. Receptūras laiki
ir pāri. Tādi bija „naci" Vācijā, tādi vēl
ir aiz dzelzs aizkara un neviens nekā pa­liekoša
tur nav radījis. Tautas resp.
publikas gaume aug un tā ir jāaudzina.
Tautas masa varbūt ari nesaprot, ko
teikuši Sopenhauers vai kāds cits filo­zofs;
Taču tāpēc nebrēksim: nost ar fi­lozofiju.
Kādreiz vienā nometnē Vācijā koncer­tēja
latviešu stīgu kvartets. Pirms kon­certa
niai^ kāds kungs Jautāja, vai tur
kas prātīgs būs SinI koncertā? Kad es
apliecināju SI kvarteta izcUo kvalHāti,
jautātājs teica — nu nekas jau tur labs
nevar būt, ja viņi ko varētu, tad nespē­lētu
četri kopā, bet gan .katrs par sevi.
Kad norādīju, ka visi dalībnieki ir pro­fesori
un koncertmeistari, tad neticīgais
Toms atbildēja: nu nS, piemēram Alfrēds
Ozoliņš nav nekāds profesors, bet tikai
ēellists, es ar viņu dzīvoju kopā vienā
nometnē un to labi zinu. Tā ir balss no
tautas. Un SI balss un doma ir Jāaudzi­na
un jāpārveido.
A r v ī d s Sņornlekis
ļaunatnes
ludzinātājj
70 gadu
Runāsim par mūziku
Ja nemaldos, tad krievu rakstnieks
Ostrovskis teicis kādā savā komēdijā, ka
ģeogrāfiju jāzina tikai ormaņiem, bet ta­gad,
izlasījis K. Bergas rakstu „Runāsim
par mākslu", konstatēju, ka visas pasau­les
mūzikas augstskolas savos mācību
plānos ir bijušas aplam iekārtotas, un
dažādo mūzikas teorijas disciplīnu vietā
komponistiem vajadzēja mācīties ģeogrā­fiju,
lai radītu iespēju komponēt nacio­nālu
mūziku. Jutos pārāk liels profāns,
lai varētu runāt par visām mākslas no­zarēm,
kā to dara K, B. Londonā, pie
tam vēl pieskardamās mūsu svētākajam
latvietības simbolam j — latviešu valo­dai,
kas ir bijusi pēc viņas ieskata tikai
ganu zēniem un saimniecēm attālās pļa­vās
sabļaušanās valoda. Diemžēl, lai­kam
gan valodnieki būs citās domās, un
vēlreiz — diemžēl, ka tiešām nevar tik
skaļi aurēt, lai arī Londonā tūliņ dzir­dētu,
lai kurpnieki paliek pie savām
liestēm.
Aplams ir autores apgalvojums: kom­ponists
būs latvietis. Ja tas šim dabīga­jam
vārdu viļņojumam cilvēku valodai
dos īsto skaņu. Pirmkārt, mūsu laiku
mūzikas radītāji neraksta tikai vokālo
mūziku, bet arī instrumentālo, kas nav
nekādā sakari ar runāto vārdii, un to­mēr
tā var būt un Ir nacionāla. Autore
saka: mākslinieku uzdevums ir ņemt
pašu latviešu dabu, kāda tā Ir, un dot
tai kulturālo slīpējumu. Maiņ te gribas
Sveiciens no dzimtenes
Tuvojas rudens. Ziemeļjūras rajo­na
nometņu iemītnieki, ritos savu
kazarmju un baraku logus atvēruši,
nereti padzird strazdus svilpojam.
Svilpo gluži kā martā dzimtenē —
dažs labs nodomā. Tikai retais zinās,
ka šie strazdi pa lielākai ds4ai pa­tiesi
nāk no mūsu dzimtenes.
Atceramies gan strazdu barus, kas
vasaras otrā pusē laidelējās pa Lat­vijas
laukiem, turēdamies arvien uz
vakaru pusi. Tie visi ikgadus dodas
uz Baltijas jūras piekrasti, lai to
ņemtu par ceļrādi tālākām gaitām
uz dienvidiem. Gluži kā pirms pie­ciem
gadiem to darīja Latvijas cil­vēki
. . . Apēduši liepājnieku un
nīceni6šu dārzos pēdējās ogas, straz­di
ik gadus virzas-gaļ: jūraialu l e ­jup.
Jūras krasts tiem rāda ceļu un
laiks ari siltāks piejūras apgabalos.-
Cauri RItprūsijai un Pomerāņijai,
šķērsodami taisni pāri dāņu pussalu,
pamazām tie aizsniedz Ziemeļjūru.
Tad viņi pagriežas uz Hamburgas,
Brēmenes rajonu. Kamēr Sērmūkšu
un holunderu ogas vēl saldas un
saulīte silta, tie uzkavējas Austrum-frizijā,
rītos viterodami ari latviešu
trimdeniekam par prieku. Vēlāk tie
klejo cauri Holandei, Beļģijai \p.
daļa pavada visu ziemu Ziemeļfran-cijā.
Citi pārlaižas pāri Lamanšam
un ziemu redzami Dienvidanglijas
vienmēr zaļajās pļavās un ganībās.
Kā to var zināt? Latvijā pastā­vēja
putnu pētīšanas institūts, kurš
ikgadus Izdarīja tā saukto putnu
„gredzenošanu". Putniem ap kājām
piestiprināja metāla gredzenus, ar
sevišķiem numuriem im zīmēm. Ie­zīmētos
putnus saķēra ārzemēs un
par to ziņoja uz Rīgu. Piezīmējams,
ka strazdi, līdzīgi citiem gājuput-niem,
ārzemēs pavada īstu trimdas
laiku — viņi neperē un neaudzē tur
bērnus, nebūvē lizdas. Tikai dzim­tene
Latvija viņiem spēj dot īsto
dzīves piepildījumu.
Tā, latviešu trimdiniek Ziemeļvā-cijā,
ogļraci Beļģijā, lauku kopēj
Francijā un Anglijā! Ja agrā r u ­dens
rītā tevi iepriecina melnā dzie­doņa
svilpiens, tad zini, tas i r svei­ciens
no dzimtenes.. Pirms mēneša
varbūt šis pats putniņš skatīja tavu
sētu, tavus tīrumus, tavus piederī­gos
. . • A. V.
IL oktobrī uz 70 mūža gadiem
atskatījās pazīstamais paidagogs un
sabiedriskais darbinieks cand, hist,
Pēteris Dreimanis. Viņš dzimis 1879,
g. Kusas pag. kā zemnieka dēls, mā­cījies
Rīgas pareizticīgo garigā sko­lā
un seminārā. Beidzis Tērbataa
universitātes filoloģisko fakultāti,
pēc tam bijis skolotājs. LasSjis vē^
stūres metodiku Latvijas universi­tātē
un ilgāku laiku darbojies radio­fonā.
Sākot skolotāja darbu apceļo»
jis Krieviju, vēlākos gados ari Itā­liju,
Austro-Ungāriju, Vāciju, Fran­ciju
un Angliju.
Visu laiku jubilārs aktīvi darbo­jies
ari sabiedriskās un politiskās
organizācijās, kā a n presē. Žurnā­lista
gaitas sācis jau studenta ga­dos,
un palicis tām uzticīgs līdz pat
pēdējam laikam. P. Dreimāņa raksti
ļoti bieži sastopami Vācijas un, pē­dējā
laikā, ar! Kanādas latviešu
laikrakstos. Trimdas laiki^ strādājis
Saules nometnes ģimnāzijā, kā ari
visu laiku bijis Saules un Spaken-bergas
nometņu padomju loceklis un
gandrīz nepārtraukti ari priekšsē­dis.
Sastādījis vairākas mācības grā­matas.
Pirms gada Dreimaņa tēvs devās
pāri okeānam, uz Kanādu, pie dēla,
kurš strādā kā mācības spēks Lon­donas
universitātē, Ontario štatā,.
Ari tur viņš visu laiku aktīvi dar­bojas
kā latviešu sabiedrībā, tā ari
Baltijas tautu tuvināšanas lauk$.
Em, Sk.
Komponists Bruno
Skulte ar dziedātāju
Borisu Piekalniti
10. oktobri devās no Oldenburgas uz
ASV. Ar šiem māksliniekiem sai­stās
vienīgās latviešu bēgļu operas
nodibināšana, uzplaukums un pa-stāvēšana
Oldenburgā. Jau 1945. g.
augustā Bruno Skulte sāka pulcināt
kora dziedātājus, kas tā gada valsts
svētkos varēja uzstāties ar spožu
koncertu. Pēc tam, kad angļu iestā­des
bija nodevušas mūziķu rīcībā
Mākslinieku Namu ar plašu zāli,
B i ^ o Skultem radās nodoms izvei­dot
operu. Saradās dziedātāji no ci­tiem
novadiem. īsā lāiķā ļparādījāii
uz skatuves Maskaņi Zemnieka godsļ
kas ieguva atzinību ar labo muzikā­lo
noformējumu. Sekoja Madame
Baterflei, Seviļas bārddzinis, kurā
Boriss Piekalnītis lika atskanēt sa­vam
pamatīgajam basam. Abi māk-slinieklj3ija
rosīgi arī citādā zināt ^
dodami r koncertus visā angļu joslā,
Bruno Skulte komponējis vairāk
jaunu dziesmu, kantāti, iesācis jau­nu
latvisku operu. Tautiešu bāze,
Oldenburgā bija par šauru, l a i uz­turētu
tik plašu iestādījumu kā ope­ra.
Sī bāze sašaurinājās vēl vairāk
ar tautiešu izceļošanu, pērn sevišķi
ar nometņu pārvietošanu. No jau-f
niem inscenējumiem bija jāatsakās.
Šogad septembri pienāca gals ari
Mākslinieku Namam, kura atlikušos
iemītniekus izvietoja pa citām no-metiiēm.
Piekalnītis ar Skulti tikai
kādu nedēļu dabūja dzīvot barakās,
kad viņiem bija jāpošas tālajam ce­ļam
pāri okeānam. Abi mākslinieki
cer ari viņā krastā kopt mūziku,'^
dziesmu. J. V.
Latviešu mākslinieces^klavieru studija
Kolorado stātā
Hochfeldas nometni Augsburgā
nesen atstāja pianiste dcc. Velta
Delle-Grāvīte, līdz ar ģimeni dodo­ties
tālākās emigrācijas ,gaitās uz
ASV. Līdz ar iecienītās māRslinieces
aizl^raukšanu radies jūtams robs
Hochfeldas nometnes iemītnieku sai­mes
muzikāli vokālos pasākumos un
vispār sabiedriskajā kultūras
dzīvē. Delle-Grāvīte visu uzturēša­nās
laiku nometnē darbojās par lat­viešu
draudzes ērģelnieci, organizē­ja
korus, dubultkvartetus un lat­viskas
vakarēšanas, kā arī strādāja
par mūzikas paidagoģi IsJtviešu taut­skolā
un ģimnāzijā. Tagad daudzi no
šiem pasākumiem draud iznīkt pie­mērotas
vadības trūkuma dēļ.
Pianiste, līdz ar vīru, architektu
A Grāvīti, un abiem bērniem kopš
dažām nedēļām apmetusies Kolora­do
štatā nelielajā Colorado Springs
pilsētiņā, kur paspējusi jau noorga­nizēt
kuplu audzēkņu pulciņu savai
klavieru studijai. Viņas vīrs pieņē­mis
pagaidu darbu par namdari. D a ­žas
vietējās avīzes atzīmējušas V e l ­tas
Delles-Grāvites ierašanos garos
rakstos, ievietojot ari mākslinieces
fotogrāfiju. Laikraksts Main (18. 9.)
plaši pastāsta par viņas muzikālo
karjeru Latvijas brīvvalsts laikā un
vēlākām gaitām Vācijā. Kāds cits
laikraksts dienu vēlāk ievietojis pia-nistes
sniegto interviju, kurā tā uz­aicina
apkārtējos iedzīvotājus sniegt
iespējami daudzus galvojumus pārē­jiem
Vācijā palikušajiem latviešu
DP, E. Sneiders.
KULTŪRAS GHRONIKA
Bulgārijā Tundjas upes augšgalā
atrakta vēsturiska pilsēta, par ku­ru
domā, ka tā i r 5. gadu simteni
pirms Kristus dzīvojušā vēsturnieka
Herodota rakstos pieminētā Jonzosa.
Izrakumi atklājuši pilnīgi saglabā­jušos
akmens mūri ar stūru tor­ņiem,
kas apjož visu pilsētu, tāpat
atbrīvotas vairākas bruģētas ielas.
Atrasti naudas gabali ar Maķedoni­jas
Filipa 2. un Aleksandra Lielā
attēliem, kā arī daudzas grieķu da­rinātas
krāšņi apgleznotas vāzes.
Sakarā ar slavenā filozofa im psl-choanalizes
nodibinātāja Zigmunda
Freuda nesen pagājušo 10 g. nāves
dienu, Holivudā drīz sākV.uzņemt
filmu par viņa dzīvL (B)
Libekas mākslinieku kopas ceļo­jošā
izstāde, kurā ar saviem dar­biem
piedalās Atis Grunde, Jūlijs
Jēgers, Fridrichs Milts un Juris Soi-kāns,
4. un 5. oktobrī viesojās Spa-kenbergā.
Izstāde biia vidēii apmek­lēta,
jo nebiia laikus gādāts par
pienācīgu izziņošanu. (Sk.)
Diriģents Eduards Ramats no Spa-kenbergas
pārcēlies uz Ventorfas
tranzitnometni, lai dotos uz ASV,
kur tas uzaicināts par ērģelnieku
Čikāgas latviešu draudzē. Galvoju­mu
uz Klīvlendu, Ohaijo štatā, jau
saņēmis arī Emīls Skuienieks. ku­ram
tur paredzēts darbs plašā lie­tuviešu
nedēļas laikraksta Dirva re­dakcijā.
(Sk.)
na
drC
S sūtīt da-
' S S s tvaikoni. ^
ļ;,ēģ,i arvien v e n u r p i^
Ari Austrālija
Putni arī nav
ttlt bija Austrālijas
^sSisskoi^^^^^ ^^^T;
j gara ceļojuma Viņš atkal
a Sidneju, tad^ kļuva tik
«un laimes pārpilns, ka to
ittaotrJo - viņš atgriezās
iMr. Vilsons bija vērojis dau-iftllafi,
ItaUjas uc. Eiropas p i l -
ļMlautS55m»kur i r skaistāk,
i vai Austrālijā, austrālietis
..Skaisti i r visur, bet es
iļtonSbutu nozīmes to tik
m saHdzināt, jo abu konti-iģaistums
i r pavisam īpatnējs
te Tā bija diplomātiska,
M a atbilde.
ļatoStiba'vai'neapmierināti-til'Ir
tūkstoš iemeslu, Man
lai emigrants atrastos kādā
mĶ viņam jārēķinās ar z i -
•H ptibam. Austrālijā, domā-ļiiiavs
skaits ļoti neapmierinā-ļin
ikaits ļoti apmierinātu, bet
S E R
1949. g. 28. septembri Libekas
SanSm Dieva mierā alzgājig m|
PĒTERI
Ilggadīgais satiksmes ministr i Jj
Vecpiebalgas Vitlņos. Apbedīts
verķa kapos.
Viņu mīlā piemiņā paturēs:
sievai
mazf
. - , ^ 7 0 - 0 - nmesttfeā
f 2^ vienmēr pasērst ies,
WMpju pateicībā
gijvu galvu ziedus sies.
^^^^^ valgs
f mirdz kfe saules zaigs.
Atceļa uz darba vietu Hanavā
«^tisu cienījamais darba kollēg
M I K E L
sept. Hlselshelmas kapos.
• smiltis glaust,
^ Elmārs Got
Diimis 1924 « „ r
280.1
•.PATEICĪBA
IST*»! 4fn]|i? .\,,">fI"z^va dītšraanģāi skā- AU
^ BĀREŅUS,
kā
lZ(
A]
2
g
S