Bavarijas Latviesu vestnesis, February 13, 1946

              LATVIAN NEWS BULLETIN
Redakcija-Editorial Office: Hotel Convikt, Dillingen/Donau. Bayern (13b) Iznāk divi reifeē nedēli — Published twice a weeL
m
Nr. 12 (14) Authorized by Military Government and UN RRA DiUingenā, 1946. g. 13. februāri
Mag, hist. Vitolds KalnIdS
Mīisu stāvoklis
Mēs --^ latviešu trimdinieki Vācijā
esam apm. 1/10 no latviešu tautas un
apm. tikpat/ liela dal^ no Latvijas
Iedzīvotājiem. \ Nevienam nevar but
šaubu par to; ka mēs te esam pi^et
savu gribu. Ikviens no mums gribētu
labāk dzīvot savā zemē, kur mūs
gaida darbs un mierīga celtniecība,
semē, kas nav nevienam neko parādā
Wnav nevienām ne vēlējusies, nedz
ari centusies ko atņemt. Ja mēs esam
tagad te, tad tam cēlonis ir vesela
rinda smagu starptautisko tiesību pār­kāpumu,
ko iebriicēji izdarījuši pret
mūsu tautu un valsti.
Mūsu stāvoklis ir smags un ilgstoši
nepanesams. Mūs noniāc bažas par
māsu nākotni. Sajās ba^ās neizpaužas
nekāda gļēva baiļošanās vai sīkumai­na
pašlabuma meklēšana, jo tās ir sa­karā
ar jautājumu par I mūsu dzīvību
nn nāvi, par mūsu but vai nebūt.
Mums ir tiesības šīs bažas un mūsu
nākotnes vēlējumuSj j ā ^ prasības —
Izteikt. Jo kopš Tautu Savienības lai­kiem
ir pamats nevien valstis, bet arī
tautas un atsevišķas slēgtas kādas tau­tas
locekļu grupas skaitīt par starp­tautisko
tiesību nesējām, tiesību sub­jektiem.
Mums tugad ir tiesības do­māt
par savu nākotni un izteikt to
prasībās.
Bet tas-nav viss. Mēs varam runāt
nevien savā vārdā, bet arī to mūsu
brāļu vārdā, ka^ palikuši Latviju.
Jo lai gan mēs esam tikai neliela dala
no latviešu tautas un tlās pārējā dala
mūs nav pilnvarojusi viriu pārstāt,
mums ir pamats .domāt, ka viņai
vispār nav iespēju šādu vēlēšanos iz*
teikt, un kamēr tam nav pretpierādīv
jumu, mēs esam arī viņas pārstāvētāji
pasaules priekšā.
Starptautiskās tiesības ir iemiesoja­mas
tikai tādā veidā, ka tautu un
valstu stāvokli nostiprina starptautis­kas
garantijas. Tādas mums bvia do­tas
ar mūsu valsts atzīšanu no pārējo
valstu puses. Tā kā iļiēs neesam nekā
darījuši pret starptautisko kārtību, šīs
•garantijas mums* nevar atraut un mēs
sagaidām, ka tās realizēs joprojām.
Mūsu taisnīgoi prasību izteikšanai
mums, diemžēl, nav nekādas. politis­kas
pārstāvniecības, kādu mums, kā
katram starptautisko tiesību nesējam
Ir tiesības radīt. Kamēr tas nav no­ticis,
mēs varam mūsu prasības katrā
atsevišķu aadījumā izteikt katr^ visas
kopības Vcirdā. jo katrs cilvēks pie­dzimst
brīvs, bet cilvēka brīvība ir
realizējama tikai tautas Ikopībā. Tādēļ
arī katrai tautai jābūt brīvai. Mēs
katrs varar» runāt mūsu tautas vārdā,
jo tautas brīvība it mūsu personīgās
brīvības garantija.
Laimīgā, kārtā mūsu prasības iz-aakāmas
skaidri un vienkārši, un tās
reizē ietver mūsu dzimtenē palikušās
tautas daļas vajadzības:
Mēs sagaidām, ka atjaunos Latvijas
neatkarību tādos, apmēros, kādos tā
pastāvēja pirms 1939. g., ka no Lat­vijas
izvāks svešo kafaspēku un mēs
varēsim atgriezties savā zemē un pie­dalīties
tās nākošās Iekārtas brīvā iz­lemšanā.
'
Šī prasība nav nemaz „prasība" vār­da
īstā nozīmē, tā ir tikai visu Sa­biedroto
N:^xiju pievemtajā Atlanti­jas
chartā izteiktā tautu brīvības un
pašnolemtanās principa attiecinājums
uz mūsu tautu. Būdama viens no ta-gadēj0
starptautisko itiesTbu pamat-principiem,
šī prasība ir minimrda.
Mēs paši noziegtos prpt taisnību, ja
mēs kaut ko no šīs prasības samazi­nātu.
Ja mēS| pieļaujam iespēju, ka
par to varētu diskutēt; tad mes pie­ļaujam
reizē iespēju diskutēt par to,
vai mēs esam tauta. Ši prasība ir
minimāla arī tādēļ, ka >fienīgi to pie­pildot
ai::kavējama mūsuļbojā eja, bet
tiesība dzīvot ir katram cilvēkam.
Bet tiesības ir viens un to piepildī­šana
otrs. Laiks iet, mūsu stāvoklis
' kļūst grūtāks, mūs pāriem gan izmi­sums,
gan nepacietība. Mēs drudžaini
gaidām mūsu stāvokļa starptautisku
izšķiršanu, un ir tādi, kas saka —
vienalga kādu. Mēs to gaidām no
(Beigas sk. 3. lappusē)
Mūsu rokās VAPP'a Rīgā izdota
brošūra „Lielais tēvijas kafš un pa­domju
Latvijas inteliģences uzdevu­mi."
Atbildīgais redaktors A. Ritide-vics,
techniskais redaktors Fr, Klein-bergs,
korrektrise fe. Pauzule. Parak­stīta
iespiešanai ^ 1945. g. 12. jūnijā.
Metiens 5000. Maksā 4 rbl. 50 kap.
Pabieza — 208 lappuses. Pašā sākumā
bilde. Ordeņiem apkārt» vīrs ar zeltu
izšūtā mundierī. Tai paraksts: „Jo-sifs
Visarionovičs Staļins.** '
Brošūrā / nav nekas cits, kā tikai
„Latvija8 PSR inteliģences pirmā kon­gresā"
1945. g. teiktās runas un, pro­tams,
piemērots ievads.
Citēsim. Nekā nepieliksim un ikvie­nam
citējamam teikumam nekā neat-fiemsim.
Tie ir vārdi no turienes.
Tātad: ievads. „Padomju tautu va­donim,
Padomju Savienības maršalam
biedram Staļinam. Pirmais Latvijas,
PSR inteliģences kongress sūta Jums,
lielajam padomju tautu un kafapnlku
vadonim, kvēlus sveicienus. Mēs esam
dziļi pateicīgi mūsu niīlās Latvijas
atbrīvotājai Sarkanajai Armijai un
Jums, biedri Stalin, tās iedvesmotā­jam
un uzvaru organizētājam. Neiz­sakāmi
tumša bija tā vairāk^^kā trīs
gadus ilgā fašistiskās verdzības nakts,
kad mūsu Latvijā trakoja asiņainie
vācu, iebrucēji. Un ja mēs kopā ar
visu tautu to izturējām, nekrītot ga­līgā
izmisumā, tad tikai tāpēc, ka ar­vien
pāri lieliem tālumiem un kara
lauku asins miglai jautām Maskavas
Kremļa zvaigznes spožumu. Mēs ticē­jām
uzvarai, jo Jūs sacēlāt CInai un
vadījāt kaujā padomju tautas pret
vācu fašistiskajiem iebrucējiem, kas
apdraudēja mūsu lielās Dzimtenes brī­vību,
godu un neatkarību. Mēs uz­manīgi
klausījāmies varenās Sarkanās
Armijas solu dunoAS, un tas deva
mums arvien jaunus spēkus un modi-'
rtāja cīņai ar ienaidnieku.
Neizmērojams ir tas posts, ko vācu
okupanti nodarīja latviešu tautai.
Simtiem tūkstošu latviešu tautas la­bāko
dēlu un meitu nogalināti dus
moku kapenēs, kas izkaisītas pa visu
mūsu zemi. Simti tūkstoši aizdzīti
vergu darbos uz Vāciju.
Drausmīgs ir tas posts, ko vācieši
nodarīja mūsu kultūrai. Mūsu augstā­kā
mūzikas skola Valsts Konserva­torija
— vācu laikā bija slēgta. Mu­zejus
tautai slēdza, pa tiem siroja
barbariskie vācu bendes, laupīdami
vērtīgākās gleznas un eksponātus, lai
greznotu ar tiem savus midzeņus un
prieka namus. Muzejos, Mākslas Aka­dēmijā,
skolās vācieši ierīkoja muni-cijas
un netīrās veļas noliktavas. No
bibliotēkām vini izAēma un iznīcināja
vērtīgākās grāmatas. Atkāpjoties vā­cieši
sagrāva daudzas skolas un kul­tūras
iestādes. Augstākajās mācības
iestādēs varēja iekļūt tikai tādi stu­denti,
kas iepriekš bija gadu nokal­pojuši
kauna pilnajā darba dienestā
Vācijā, vai atklāti naidīgi nostājušies
pret savu tautu. Latviešu inteliģence
bija novesta dzimtcilvēka stāvoklī:
ārstus, inženierus spieHa strādāt vācu
kakla kiingu norādītās vietās un par
nepaklausību nežēlīgi izrēķinājās. Vā­cieši
atklāti deklarēja, ka visi latviešu
tautības ierēdni skaitās klaušinieki.
Zinātniekus spieda mācīt pseidozināt-ni
un viltotu vēsturi, kurā latviešu
tautas mūžsenos slepkava vācu
krustnešus un baronus nostādīja par
latviešu labdariem un kultūras nesē-jiem.^
Skolnieku gara kropļošanai sko-
1ās ieveda riebīgās vācu propagandas
piesātinātās mācības grāmatas. Tum­šie
okupācijas gadi centās sagandēt
mūsu tautas, sevišķi jaunatnes, dvē­seli.
Milzīgu robu fašistiskie slepka­vas
iecirta; latviešu inteliģences rin­dās.
Nogalināti un nomocīti simtiem
ārstu, inženieru, juristu, mākslinieku,
literātu, skolotāju. Atkāpjoties vācieši
centās aizdzīt sev līdz pēc iespējas
vairāk cilvēku un sevišķi inteliģenci,
Rīgā un laukos notika īstas cilvēku
medības. Ar varu un viltu vihi aiz­veduši
Padomju Latvijas 80 % ārstu,
vairākus tūkstošus skolotāju, ievēro­jamu
dalu mūsu skatuves mākslinieku.
Lielajā Tēvijas karā labākā latviešu
tautas dala plecu pie pleca cīnījās
kopā ar lielo un draudzīgo krievu tau­tu
pret vācu varmākām."
Tiktāl ievada daļa, kas, ajtskaitot
„kvēlo sveicināšanu" un tās saņēmēju,
kuram aiz „asins miglas'* jaužams
^zvaigznes spožums," uzskaita arī
daudzus patiesus faktus. Tos pastip­rina
vēl viens tālāks konstatējums:
„Vāčieši atkāpdamies nodedzināja un
izpostīja lielāko tiesu Latvijas slim­nīcu,
izvazāja un aiiveda slimnīcu un
poliklīniku iekārtu/aparātus un in­strumentus;
izlaupīja aptiekas." Un
secinājums?
Te tas ir: ,^Mē8 apsolām Jums,
biedri Stalin, dzill apgūt marksistiski-leninisko
teoriju, jo saprotam, ka
bez progresīva pasaules uzskata nevar
būt arī progresīvas zinātnes, techni-kas,
literatūras un mākslas. Mēs ap­solām
Jums, biedri Stalin, ka būsim
aktīvi jaunās padomju dzīves cēlēji
un savā darbā līdzināsimies krievu in­teliģencei
un citu padomju tautu in­teliģencei,"
Ievada nobeigums nav grūti uzmi­nams:
„Lai dzīvo mūsu atbrīvotāja
— varonīgā Sarkanā Armijai Lai
dzīvo Lenina-Stalina partija! Lai dzīvo
mūsu vadonis un skolotājs, labākais
latviešu tautas draugs—- lielais Sta­ļins!"
(Beigas sk. 3. lappusē)
Leitnants V . B a l o d i s par dzīvi
lielajā internēto karavīru nometnē
Auerbachā, Bavārijā, mums stāsta:
— Vāciešu vidū esam te 199 lat­vieši.
131 kareivis un instruktori; ir
vesels, 56 tādi,, kam amputēti locekli,
un 12 virsnieku. Bijām vēl vairāk,
bet decembra vidū nometnē ielaists
PSRS pārstāvis krievu virsnieka tērpā
14 mūsu karavīru, kam visiem bija
amputēts kāds loceklis, pierunāja ^at­griezties
dzimtenē." Vini nu ir prom.
Palikušie neesam vienkopus, bet gan
kādās 3 lielākās; grupās, kas visas sa­dalītas
pa sīkākām grupiņām vāciešu
barakās.
Šajā nometnē gandrīz visi nokļu­vām
jūlija sākumā, visvairāk no Biad-
Aiblingas Bavārijas dienvidos. Tur
mums bija grūti, jo pārtikas iznāca
tikai 1200 kaloriju dienā, bet īsteniibā
saņēmām vēl mazāk. Tāpat sākumā
kija arī jaunajā nometnē, un lidz
augusta beigām puse no mums bija
galīgi izbadināta un novārgusi. Tad
nāca uzlabojums. Sākām saņemt 2700
kaioriju pārtikas devu dienā, ko vēl
tagad dabūjam. Visiem tomēr „vilka
apetīts". Strādājot vieglu darbu, turē­ties
tomēr varam. Nav jāaizmirst, ka
toreizējā novājēšana atstājusi pēdas
ilgākam laika'm. To varētu attiecināt
arī uz mūsu gango stiprumu un pre­testības
spējām pret.bezcerīgumu un
ilgām. Decembrī, kad padomju pār­stāvim
braukšanai uz PSRS izdevās
pierunāt 14 invalidu no mūsu vidus,
tam paklausīja arī 16 mūsu veselo
biedru.
Daudz mūsu prātam un sirdij de­vuši
mūsu tautieši, kas atrodas ārpus
mūsu dzeloņstiepļu žogiem. Nesen
— janvāfa otrā pusē ar Ambergas
tautiešu Latvijas Sarkanā krusta pār­stāvja
A. Strazdiņa vidutājību saiiē-mām
jaunu dāvanu sainīšu sūtījumu.
Tā jau ir trešā reize, kad mūs tā at­ceras
un apveltī. Pirmās reizes bija
18. novembrī un Ziemsvētkos. Bijām
tik laimīgi, kā bērni. Dažam labam
aiz pateicības asaras saskrēja acīs.
A r i šoreiz mums pa vienam sainītim
iznāca uz 3 vai 4 vīriem. Viena ne-laime:
pie dāvanu sainīšu saņemša­nas
par latviešiem te uzdodas arī 25
baltvācieši... To jipvērst nav mūsu
spēkos.
Tautiešus/ domāju, interesēs, kā
aizrit mūsu dienas. Par pārtiku jau
minēju. Arī ar apģērbu esam visumā
apgādāti, jo viens otrs dabūjis pat
amerikāņu karavīru ietērpa priekš-gietus.
Pašā pēdējā laikā nedaudz sa-
Aem^m arī amerikāņu tabaku. Tomēr
par visu labāk' garšo — maize. To nu
varam ēst bez mitas. Dala no mums
strādā pie malkas sagatavošanas dar­biem
un citos uzdevumos nometnes
vajadzībām. Daži nodarbojas ar daiļ­amatniecību.
Radušies lietpratēji, kas
no koka izgriež skaistas latviskas pie­minas
lietii^as. Novietoti esam koka
barakās, bet īsti vēl saluši neesam,
jo dabūjām malku un arī ziema nav
barga. Tagad mūs — virsniekus no
pārējiem kafadraugiem nošķīra, no­vietojot
kopā ar igauņu un ukraiņu
Latviešu kaŗagustekyu
atbnvošana
Angļu joslā atbrīvos visus latviešu
internētos karavīrus
LCK prezidijs šinīs dienās ap­meklēja
kompententas britu mili­tārās
iestādes, kas paskaidroja, ka
vistuvākā laikā angļu okupācijas
joslā, ieskaitot Beļģiju, no gūstek­ņu
nometnēm atbrīvos visus Bal­tijas
tautu — latviešu, igauņu un
lietuviešu tautības internētos kafa-vīrus,
pielīdzinot virius civiliem
DP. Tos visus, ar! Beļģijā esošos,
pēc atbrīvošanas izvietos pa no-n^
4&ēfin Vācijas angļu joslā.
„LCK IB" Detmoldā
virsniekiem. Satiekam teicami un pat
rīkojam apmainās priekšlasījumus
savstarpējai iepazīstināšanai ar katra
valsti un tautu, Jo likteni un grūtības
mums tik līdzīgi.
No darba brīvo kiku aizpildām
pašu noorganizētās mācībās. Sevišķu
vērību veltījam» angļu valodas apgū­šanai.
Izdodam savu žurnālīti ,,Aiz
dzelofistieplēm," spēlējam šaclīu ar
baraku citu istabu iemītniekiem un,
jāsaka, tieši šajā fiipēlē bieži vien esam
krietni pārāki. /īsi izjūtam latviešu
grāmatu un angļu vārdnīcas trūkumu
Pavisam grūti šaja fiiiā mūsu zēniem,
kas neprot vācu valodu, jo vāciešu
karavīru rīcībā ir neliela viiiu grāma­tu
bibliotēka. Kādu laiku mums bija
arī latviešu dubulltkvartets, kas dzie­dāja
visas nometnes sarīkojumos.
Visvairāk cittautieš'iem patika mūsu
atskaņotais ,,Svēts mantojums" un
„Sijā auzas, tautu meita."
Loti priecīgi esam tanīs ietajās rei­zēs,
kad pie mums nokļūst nedaudzie
latviešu laikrakstu eksemplāri. Tad
katrs noejam savā stūrītī, lasām katru
vārdu un tā iedziļināmies mums aiz­vērtajā
pasaulē, ka neko vairs nedzir­dam
un negribas atgriezties nometnes
ikdienā. Nav zinu par piederīgiem,
kaut arī katrs esam uzrakstījuši pa
divi atļautām 25 vārdu atklātnēm,
bet — atbildi neviens neesam saņē­muši.
Citādai sarakstei mums nav at­ļaujas.
Vienīgais gandarījums ir zi­nāt,
ka tautieši ārpusē ir samērā labi
apgādāti, ka viņos valda saticība un
ka tie iabi organizēti. Tā arī mēs
esam paļāvīgāki un drošāki, jo varam
domāt; ka arī mūsu piederīgajicm sve­šas
zemes apstākļos un trimdā nebūs
grūti klājies. Ja vini tagad ar šīm
rindām uzzinās par mūsu dzīvi, tad
būšu savu nodomu pilnām sasniedzis.
Tautieši! Lai kādi mūsu nākotnes celi,
ziniet: mēs, tāpat kā jūs visi, dzīvo­jam
un ceram vienīgi uz taisnības uz­varu,
kas mums atdos mūsu dārgo un
brīvo Latviju! —
PSRS 32 lauztie
Ilgumi
Latvijas sūtniecība V a š i n g t o n ā
savā pag. gada novembra biļetenā
publicē to līgumu, konvenciju, paktu,
vienošanos, deklarāciju un svinīgu so­lījumu
sarakstil, kurus Padomju Sa­vienība
lauzusi attiecībā uz Latviju.
Tie ir sekojoŠļ: 1. Miera līgums, pa­rakstīts
1920. g. 1L augustā; 2. Dzelz­ceļu
"konvencija, parakstīta 192Lg.
26. februāri; 3. Pasta un telegrāfa sa­tiksmes
līgums, par. 1921. g. 3. mar­t
ā ; 4. Tautu Savienības statūti, Lat­vijas
parakstīti 1921i ^. 22, septembji,
PSRS tiem pievienojusies 1935. g.;
5. Sanitārā konvencija, par. 1922. g.
24. jūnijā; 6. Robežu protokols, par.
1923. g. 7. aprilī; 7. Deklairācija- par
kuģu mēru grāmatu savstarpēju atzī­šanu,
par. 192L g. 29. martā; 8. Kon­vencija
pret alkohola kontrabandu,
par. 1925. g. 19. augustā; 9. Konven­cija
par pasažiefii un preču tiešo
dzelzceļa satiksmi, par. 1925. 29. ok­tobri;
10. Baltijas ģeodēziskā konven­cija,
par. 1925 g. 31. decembri, kufai
pievienojusies arī PSRS; I L Vieno­šanās
par robežstrīdu izšķiršanas kār­tību,
par. 1926.^ g. 19. jūlijā; 12. Ar­bitrāžas
konvencija tirdzniecības un
civilās lietās, par. 1927. g. 10. oktobrī;
13. Papildu protokols pie Arbitrāžas
konvencijas, par. 1928. g. 18^ maijā;
14. Parīzes pretkafa pakts, par, 1929.
g. 9. februāri; 15* Neuzbrukšanas lī­gums,
par. 1932. g. 5. februārī, paga?
rināts 1934. g. 4. aprīlī līdz 1946. g.;
16. Strīdu samierināšanas kārtības
konvencija, par. 1932. g. 18. jūnijā;
17. Konvencija par agresijas un agre­sora
definicijii, par. 1933. g. 3. jūlijā;
18. Tirdzniecības līgums/ par. 1933.
g. 4. dec. un ilautomātiski pagarināts;
19. Saimnieciskā vienošanās, par. 1933.
g. 4. dec. un automātiski pagarināta;
20. Protokols \ par pārgrozījumiem
saimnieciskā vienošanā, par. 1937. g.
21. jūnijā; 21. Papildu vienošanās par
robežstrīdu izšķiršanas kārtību, par.
1937. g. 9. aprīlī;^ 22. Litvinova izteik­tā
labvēlības un draudzības deklarā­cija
1939. g, 28. martā; 23. Solījumi,
kjs doti Latvļjas ārlietu ministram
Kremlī 1939. g. 2. un 3. oktobrī, sav­starpējās
palīdzības pakta noslēgšanas
laikā; 24. Savstarpējās palīdzības
pakts, par. 1939. .^g. 5. oktobrī; 25. Pa­domju
Savienības valdības komunikē
par neiejaukšanos 1939. g. 6. oktobri;
26, Molotova 1939. g. 31. oktobri iz­teiktais
neuzbrukšanas i apgalvo jums;
27. Padomju Savienības augstākās pa­domes
6. sesijas laikā Molotova iz­teiktā
deklarācija, kas no jauna ap­stiprina
PSRS uzticību līgumiem, kufi
parakstīti ar Latviju, un tai dotiem
solījumiem; 28. Solījums ievērot Lat­vijas
neatkarību, gadījumā ja Latvijā
nodibinātos Padomju Savienībai drau­dzīga
valdība, kaļ9 lautu sarkanai ar-mijei
netraucēti iesoļot Latvijā, dots
1940. g. 16. jūnijā, pēc tam, kad Lat­vijas
valdība bija 'pieņēmusi bruAoto
ultimātu; 29. Solījumi, kas doti Atlan­tijas
chartā, Vienoti) Nāciju deklarā^
cijā, Maskavas deklarācijā, Tehe-rānas
deklarācijā, Jaltas deklarācijā
u, t.t.,>~ atjaunot to valstu suvereni­tāti
un neatlcarīibu, kas to zaudējušas,
kļūdamas par agresijas upuri, respek­tēt
brīvas vēlēšanas un nepieļaut bru-j^
otu varu citu valstu territorijā ar
nolūku apspiest to neatkarību; 30:
Staļina 1944. g. 6. novembfa solījumi
respektēt ārzemju tautu un valstu tie­sības
un neatkarību; 31. Molotovi
1945. g. 4. oktobrī pēc Londonas kon­ferences
izteiktaļis apgalvojums, kā
PSRS ievēro savas saistības, un 32.
1907. g. Hāgas konvencijas noteikumi,
kas aizliedz okupācijas varai mobili­zēt
civiliedzīvotājus.
,„LCK IB" Detmoldā
Amerikāņu armija
sveštautiešus neuzņemot
Atbildot uz daudziem pieprasīju­miem
par iespējļamībām iestāties ame­rikāņu
armijā, A S V okupācijas spēku
ģenerālštābs Vācijā paskaidrojis, ka
amerikāņu armijā citu nāciju pied^
rigos neuzi^emot. «SL**