Bavarijas Latviesu vestnesis, February 13, 1946

              €llfofltM&
limhjas š^gabala UtViešu kotUi-i
k , i izsūt!jiial apkittrdkstu latviēšii
hmttūlm bafUrijIi brīdinot tautiē-im
m ,M\m tirgW^ danjltmieni.
Pēdēja laikā policija, pārmeklējot vai­rākas
DP nometnes, atradusi neat­ļautā
daudzumā uzkrātas amerikāņu
prelces. Daži ļlatvieši par tirgošanos
ar tām apcietināti un sodīti. Policija
norādījusi, ka, minētām parādībām
tifetiiāžiftblBeš, ribitietflti plfbāudēš at­kārtos
bležsk Ne^tfautb hbdarljumu
m\ m mmm DP tleslBas Uil pie­lietot
ari visbargākos sodus. Apgaba­la
komiteja tāpēc brīdina mazāk ap-zinlibš
tautietis nesagandēl viku lat­viešu
labo slavu un stāju: sargājieties
no jebkādieih hoziedžigiem pasāku­miem!
Jo Ipiši smags pārkāpums ir
tās, ja ār^nometifiU koinfteju autbina-
Slnam dažreii organizē braucienus
9pekiilŠilvo8 nolūkos. Ari apgabala
komiteja visiiš Šādus jpārkāpumus
turprillt toti stingri sodīs. Nav^ jāaiz­mirst,
ka a/sevišķa tautieša ikviens
neglīts solis Žoflien mums var kaitēt
vairāk, kā dalkārt t6 spējam - iedo­māties^
un aptvert Pirmā vieta tādēļ
lai ir godīgums (§.)• — «Saules*' no­metnē
Gesiachiā pie Ētbas iemītnieku
skaits palreiz sasniedzis rekordu*' —
pāri par 2300, kas izskaidrojams ar
mūsu i,vesterburtešu" ieplēšanu. Tik
daudzus nometne^i^ējusi uzvemt tikai
Jau otru reizi mūsu trimdas gaitās
saule sākiisi ceļļu kalnup. Pa^dalal jāu
aizvadītā ziema, pateicoties t l N -
RRA'ji gādībai, mūsu tauitiesiem bija
nesalīdzināmi vieglāka par pagājušo.
E s m j ^ m t U M apgādāti ar višti, it
sevišķi uztura ziAā, bet tiis nenozfniē*
ka pallrosme bl^tu atstājama novārtā.
Uztura jautājums sevišķi labi atrisi­nāts
nometnēs, kur rudens posniā
iepirkti dārzeni, kas līdz šim dfeva
apmieirinoBu viliamhiu daudzumu. Pa­vasara
posmā stāvoklis ttiainfftles.
Kartupeļos un dārzeņos vitamīnu sa­turs
strauji mazinās un, tā kā mūsu
uzturs galvenokārt bāzējas uz kortsfei*-
vētiiBiti produktiem, drīz var izriaisl-tifeS
vitamthu tttikumā sekas pie l)5r-tiiefn.
Pēdējais laiks padomāt, kā mes
paši, neprasot visu no UNRRA'S, va­ram
sagādāt pirmos dārzeņus, kas ba­gāti
vitaminienu
Lielākā dala -mūsu aometnu atrodas
ārpiife pilsētām. TuVuitiā visur ir ap­strādājama
zeme. Laiks tādēļ no­skaidrot,
vai nav iespējams katras no­metnes
vajadzībām dabūt lielāku vai
mmku zemes plātibti, tei tur sāktta
pilrmo dārzeņu audzēšanu. Gandrīz
katrā nometnē ir daži agronomiski
darbinieki, kas Šajā ziAā vadībai Var
dot vērtīgus padomus. Jāstājas kon­taktā
ar UNŖRA, jāuzdod vajadzīgo
sēklu daudztiitii. Vācijas klimatiskie
apstākli ļjinhō dārzfefiu audžēSanā ir
labvēlīgāki nekā Latvijā. Jau marta
pirmā pusē var brīvā dabā izsēt spi­nātus,
radīsus, salātus u. t. t.
Rur^tas iespējams, jāpadomā arī par
Ifeceklu vai silto dobju iejtlkošatiu*
Ar lābU gHbu var iztikt drī ar viten-kāršākiem
ļjāAēmiehiein. Pie laika jā­sagatavo
salmu sfegas, at klifam pār-klāt
dēstu dobes aukstās naktīs.
Mūsu turpmākās gaitas vē^ nav iz­šķirtas;
lesjpējams, ka Vācijā mums
būs jāpavada vel visa vasara. Pēc
pirmajiem dārzeņiem iekoptās platī­bas
tālāk Var apsēt vai ājistā^It dār-itmm^
kufu m ^ , jā m hm
jatns; izmantosim vasaras otrā pusē.
Par darba roku trūkumu mūsu nomet­nēs
nevajadzēs žēloties. Nometņu va­dībai
jānāk tikai ar ierosinājumiem.
Līdztekus paceļas V€l »trs jautā^
jums. Vai tīiūfeu centrālā Vadība ne­varētu
hoskiāidrdt Iespējas nodarbi*
nāt lielāku vai mazāku tautiešu saimi
Militārās valdības pārziņā esošos vācU
lauksaimniecības objektos? Ja uzAē^
mīgākie tautieši šajā zina jau būtu
ko darījusii un panākuši, tad kaut vai
„Latviešu Vēstnesa'V slejās painformē^
sim pārējos par veikto* Tā, roku rokā
strādājot, arī trim4as apstākļos sagā­dāsim
wSev patīkamu un art ienesīgu
nodarbošanos. H. Milnājs
ftriiiiimir'-
tāpēčf ka dala sgrlko iemītnieku pšr-vietota
uz citām telpām ārpus nomet­nēs.
Ap 80 personu novietotas no^
inethei pieSķirlajl viesnīcā pilsētā,
jaunā mītne iesaukta par ,,Klnas
Latviešu zinātniekus uzaicina par vācu
skolu grāmatu autoriem
Zinātnisku uņ mācības* grāmatu iz-devnieclbfi
„jfuiiu8 Springer'' Berlīne
uzaicinājusi prof.Dr. Bruno J i r g e n-s
o n u Lauingenas latviešu nometnē
pie Donavifts un prof. Dr. Mārtiņu
S t r a u m a n i Mārburgā pie Lanas
.visātrākālaikā sagatavot manuskriptu
vācu mācības grāmatai par kolloīdkī-miju
- ,^Lehrbueh der Kblloidchemie^*.
To Berlīnē publicēs tūlīt pēv abu lat­viešu
zinātnieku manuskriptu saņem-
;Janas. Prof.'Dr, B. Jirgensons jaunās
mācības grāmatas lielāko dalu jau sa­gatavojis.
Bamberģas ktvieiu tautskola
Pilnas tautskolas programmas kursa
apmērā darbojas Bambergaa latviešu
7 kiasu tautskola. Mācībās sākās p. g.
3. septembrī. Skolas pārzinis ir Jānis
RītiAš, vina pal. Marta Brēmane,
ārsts Jānis Baumanis, skolotāji AmS- bas garā.
lijā Grīnbergia, agt Veritiers Grlu-bergs.
Velta drīnberga. Kārlis iCalA-ģars,
Alma Kalngare un prāv. Via-valdirSanders.
to vairums Latvijā
darbojās provincē. Uz citu dzīves
vietu aizgājušo zīmēšanas^ skol. Kārli
Pakūli tagad aizstāj stud, arch. Os­kars
Skuškis. Skolas pārz. J. RītinS
un skolotājas A. un V. Grīnbergas
bēgļu gaitās strādā jau otru gadu.
Pag. ziemā viiii darbojās Tiringā,
Greicas pilsētas latviešu skolā. Aiz­stājot
grāmatas, skolotāji sagādājuši
mācības vielu konspektus, pietiekami
daudz an skola» solu - un rakstāmo
piederumu. Jāpriecājas pair piemēro­tajām
telpām, jo mācības notiek
vācu bij. lauksaimniecības skolā, Sko­lotāji
cenšas jnunatni audzināt īstas
latviskas stājas un tēvzemes mīlestl-
Rltinu Jānis
vāži,*' jo sākumā domāja^ ka tai būs
pārāk daudz-gribētāju, kas var sākt
stHdēties. Ap 200 pereonu novietots
pilsētad nomalē Sj^akenbergas atbrī^
votajās blokēkās. Pašā nometnē pali­kušie
airī tagad Tēl pārāk cieSl Sablī­vēti.
Janvāra sākumā, godinot lat*
viešu strēlnieku pieminu, uz Vāezetnē
pēdējo atdusu ī&tradušō latviešu strēl-liiēku
kāpietn tiollka vaiAagū^. Plašā
koncertā piedalījās jAunākās mūfeu no­metnes
iedzīvotājas — operdziedātāja
Lidijia BlūmetitSle un pianiste Sefēra,
kas šurp pārnākušas no Hambūrgas.
Arī nometnes koris ,,Daugava" Ed,
Ramata vadībā iasjjelnljās izjustu atri-nlbu.
Jau pag. gada ihaija beigās no­dibinātais
koris tik lielā mērā noslīpē­jies
un saliedējies, ka uzskatāms par
labāko latvieši^ kori visa Ziemelvāci-jā,
varbūt pat visā Vācijā. Tuvākā
nākotnē tas koncertēs Hamburgas ra­diofonā
(Inž, M . Tamužs). — ,,Zelta
ābeles" vakarā, ko valsts prezidentaļ
K. UlmaAa Draudzīgā aicinājuma at­cerei
Ambergā rīkoja LSK pārstāv­niecība,
referātus lasīja d i r . J . Celms
un literatūras kritiķis J , Bičolis. Kon­certā
piedalījās brīvmāksl. A. Štior-nieks,
inž. E. Driba un prof. Ad.
Ābeles noorganizētais Ambergas sie­viešu
dubultkvartets. Koncerts kafar
viru aprūpei deva 547 markas. ,,Auf-bāīisčhulr^**
nbtAetrtē 3. febt, māč. %
Kri;stbergs, piedaloties daudž kri-stfbniekieth,
nokristīja i»tertlētl l a f a'
Vira Jāna BHgas iheitiftu Aiju. tās
tēvu un krusttēvu itivAlttlu AfVīdū
Prūsi apsardzībā atvedii nd ifttemēt^
kafaviru tioinetnes aiimmcaa, tei gū
stekiii Viismas! šādā brīdi uz pāHs atun^
dām vatētu būt savējo vidū. Tautieši
viņiem nodeva dāvanu sainišusv Par
„Aufbauschule^s" Latviešu komitejas
pr-di ievelēts arch. Hincenbergs un
par locekļiem V. Klētnieks, J . Lais
manis, Jv Lapsa un M . Kvīts (A»), —
Bad-Mēfgeiatheimaa latvieši 3. febr.
kūrzāll noklausi jās pianista prof. Vse-volbdāPžustuchova
koncertu. Šejie­nes
baltu nometnē jaU pāri par 1200
iemītnieku, kādēļ sācia pietrūkt telpu
un jauttipienāeēju uziniemšana pār­traukta.
Janvāfa vidū visvairāk baltu
pienācis no Mannheinias' (K.). — Na­cionālās
operas un Rīgas radiofona
vijolnieks Georgs Lapensons kopš
pag. g. pavasafa Skotijā saistījies labi
algotā darbā par' koncertmieistaru.
Eslingehā saņemta vii^a vēstule. L. kā
solists piedalījies koncertos arī Lon­donā,
Glazgovā un citur, iespēlējis
ari vairākas skanu plates. — Štutgartā
atvērts pirmais A S V konsulāts, kās
pagaidām smiedz vienīgi informāciju.
-— A . Priednieks 16. febr. dziedās tau-
Veroniķi Strētefte
(No Jfttifiā kfājtima •J^ēness upi")
Dažs iemūrē to ēkā augstā; ļ
Cits vinaa reibu dziesmā dzer,
Cits tuicšā varmācīgā plaukstā ^ ' - -^
Tās aizbēgušo ēnu tver.
Seļt dižetts nams ir pelnos gruvis
Uti tējā pagaisuši baiss,
Uil mēms un trūdu bagāts kluvļg
D^žs' apgaismotas dzīves gals.
Bet ka^ uz dzīves sliekšņa sava
Tu apskaties, kas ņemts, kas dots,
Spīd tavas mīlestības slava
Un ticības !^n drosmes god&
pil
m
I K '
Teiļegrammas visa Vačijl
Sākol ūt 8; feb., atļauta pHVātu
telegrammu nosūtišaha visās 4 okupfr
čijas joslās Vācijā. Līdz ar to dota
iespēja nosūtīt tekgrammas ari Uz
Padomju ļ Savienības okupēto jodii,
Telegraiiimas starp amerikāņu, (aiiglu
un fr]li)6u okupācijas joslu atļautās
kopš janvāra; Paredz^ ka tuVākS^
iāikā atjaunos ari telefona sdtik«tiiV^
8iArp Visāiii^ Žettām jml^m,
Sā^t ar 4. h h t . ' apgrozībā ir j n u^
nakts ātrvilciena starp FrahkfurtU/
Viirtburgu un Mincheni un jauni p'ai
šdžiefu Vilcieni statp Fratikfurtu on
Malncu. No 4. hbt^ ir apgrozībā toi/
ātrvilelens no štutgartas caur Šom-dorfu,
Gttiīndii Alenu un Nīrnbergu
uz Hofu Bavārijā» No IJimas caUj
Kerhvfeatheimu pie Stutgartas^z Hii«
delbergu pasiaži^f u vilciens .tagad ap^
grozībā ik dieiiaSi
•1/
tiešifetn ŠtUļtgartā („Latviešu^Z!]ft«fe«*
Eslinglfeiiā).' — Mazajā švarchof^enus
latviešu nometitiē Augšpfāleā 3. hht,
tautieši; pieminēja aizsaulē aižgajUso
trimdinieku Kārli iSkalbi. Ref^črātu fe-sija
Brence (V. Zirnītis). — Attzīmē-tājs
un 1 karikatūrists Eduards Keišs
HoltettUSļnometnē kādu mēnesi spifeiita
atteikties no cilvēku raksturīgās Un
jocīgās pUses „iemūžt)šaTias," jo labā
roka cietusi nelaimes gadījumā. Pār
sevi vihš ar^ kreiso raksta: „Visu
laiku daudz zīmēju āUglu virsttiekliS.
Lielākām, avīžu izdevniecībām t^Lofi^
donu yn Ameriku tosūtiju [ ap 40
sava darba paraugu. Par tnahi rūpi­jas
kāds angļu pulkvedis, i kopā
gudrojam laist klajā interesantu kafa
dēku karikatūru grāmatu."
m m
V
2.
Tas, ka par atklātu uzstSSanos pret
darba dienestu aicina uz policiju,
mani nepārsteidza, bet pārsteigums
sākSš tad, kad turp aizgāju. Auj^stāks
latviešu policijas darbinieks man
teici: „Va^t bdt laimīgs, ka josu
lieta Mnākuši latviešu rokās. 2^noŠu
Vāciešiem, ka esat jauns, straujš un
neapdomīgs, ka esat rīkojies pilnfgl
Viens, ka jus stri'ngri ,norāfu* un ka
ši lieta izbeidzama^**
PatfeSām, «ielietas dēl man Vairāk
nekādu liepatikšanū hebija. tas lika
p^Vdomāt. Ne Jau vsču rnaigui^ain
m t i bijā jāpateicas, ka tik vregll tiku
cauri. PāVēicTba plehā'cās pāša tautie­tim.
Tūlīt picimanis UŽ policiju bija
jāiet mušu žtiheSahas skolotājam.
V M bija viens ti6 tiem, kas audzēk­ņiem
neslēpa savu antivāciskō nostā­ju.
Viftam, tāpat kā man, bija jāat­bild
par „ā|itācijļu pret darba diene­stu.'*
Un, tāpat kā es, art viņš tika
cauri vienīgi ār saudzīgu „rājienu".
Klasēs vīns pret darba dienestu ne­bijā
irūhajis, bet tikai skolotāju istabā
pec vervēšanas runas izteicies, ka pie­teikšanos
dienestam gan nedrīkstētu
saukt par patriotisku pienākumu. Tas
bija viss vifia „pārkāpums*\ bet arī
tfids jau bija zināms vāciešiem pili.
Izmeklēšana bija nodota latviešu po­licijai.
Vācu komisārs, laikam, iedo­mājās,
ka latviešu policijā būs atradis
padevīgus kalpus. Protams, vācieši
drīz 'mainīja savu rīcību. Vēlāk tas
pats policijas darbinieks, kas nokār­toja
abas mūsu lietas, teica, ka lat­viešus,
kas uzstājušies pret vāciešiem,
tagad pratinās pašu vācu policija.
Sāku domāt: ja jau Jelgavā vēl var
darboties latvieši, kks tikai ārēji „sa-darbojas^
V ar okupācijas varu. lai pa-terģltu
)tovus tautiešus un glābtu to,
kas. vM glābjamā, tad tādiem jābūt
ari citās vietās Latvija. Mani un ma-
Bos draugos arvien vairāk nostiprinā-
|8i t ^ k c l b a , ka veidojas īpatnēja
pretestība. Tā gan bija klusa, bet ap­zinīga
un ar noteiktu niēirki. Tajā
aktīvi pMalījās mūsu vecāiā paaur
dze, kas jau agrāk rūdījusies cīAās
pret vāciešiem. Līdzi (l^īnīties nu de­gām
arī mēs, jaunie.
Mani. visus institūta audzSki^us un,
kā vēlāk uzzināju, arī lielu JelgaVas
latviešu sabiedrJbAš dalu nodarbināja
jautājums par tō, kas vāciešiem par
ihuhis pienes zinas. Ziņotājam bija
jābūt institūtā paSā. Zīmēšanas skor
lōtāja nosūdzēšaniļi, piemēram, neva­rēja
nākt no aūdzēkAu vidus. Ticēju,
ka ari mani nebija nosūdzējis skolas
biedrs. Vainīgo diezgan parrtatoti arī
uzminējām, bet tā arī palika.
Atgadījumi sakarā ar vervēšanu
darba dienestam nepalika bez sekām.
Tie bija pirmā sadursme ar vācu no­domiem.
Mēs iepazinām uzbrucēju.
Pirmais vācu atklātais uzbrukums
latviešiem pārliecināja arī to jaunat­nes
dalu, kas briejimas vēl neapzinā­jās.
Tas jaunatnei deva jaunu vienī­bu
un saliedēja kopīgā nostājā pret
okupācija's varu. Veidojās liels un
vāciem naidīgs spēks. Savu<5 vadītā­jus
tas gan vēl tikai meklēja vecākās
paudzes vidū. Jau 1942. g. sākumā
jutām, ka mūs, jaunos un straujos,
uzmanīgi vēro un pētī gado« vecāki
latvieši, gribēdami mūs ievir2;īt mērķ­tiecīgā
darbībā. Par to jo drīz pār­liecinājāmies.
Vēl manu sar(jzgijumu
dienās kātis skolas biedrs teica, ka
mani meklējot Jelgavas a"pririķa taut­skolu
inspektors. Satikāmies it kā ne­jauši
kāda koncerta starpbrīdī pilī.
Inspektors mani apsveica par uzstā­šanos
pret vācu nodomiem, bet ietei­ca
būt loti piesardzfīgam un uzmanī­gam.
Pēc vācu taktikas, pretestība
jāapspiež nevis sākumā, bet tad. kad
^ai ļauts Izplesties, lai kēridns būtu
lielalcs. Latviešu jauniešu' atrunāšana
neesot jāizdara no tribīnēm, bet gan
individuāli pārliecinot ikvienu. Tas
gan prasot daudz laika un p^lilu, btt
pēdu sadzīšanu padarot neiespējamu.
Piemērs vācu rīcībai bija gadījums
ar pašu inspektoru. 18. novembfa
naktī vifta dzīvokli iebruka vācu po­licija
un izdarīja kratīšanu^ Vācieši
meklēja ieročus, rakstāmmašīnu un
proklamācijas. Tādas Rīgā bija ie­mētātas
uz valsts neatkarības svēt­kiem.
Daudzi toreiz domāja, ka td
darījusi kāda mūsu pretestībai orga­nizācija.
Inspektors gan bija pārlieci­nāts,
ka tādas vēl nav un ka prete­stība
izpaužas vēl neorganizēti un
spontāni no pašas tautas. V i A š p^
neesot vēl kādā noteiktā pretestības
organizācijā, bet, lūk, proklamācijas
vācieši meklējuši arī pie vina. „Ge-stapo'V
vācieši taujājuši, vai viņš sa­tiekoties
ar Kllvi un Ķikutu un vai
pazlstoties ar Valdmani. Inspektoram
visi trīs esot sveši. Tas viss rādot,
ka vācieši tikai taustoties un meklē­jot
tādas centrālas organizācijas pē­das,
kādas nemaz vēl nav.
Runājām ari p*ir to, ke latviešu
tauta nekad neaizmirsīs savu seno
naidu pret Melno brui^inieku. Sis
naids pamazām aug liels art bez orga­nizācijas.
Nepieciešams, lai gudrākie
tautieši laiku pa laikam atvef tautai
acis, rādīdami, ka šie „bruninieki'* ta­gad
smalkāk prOt slēpt savus Istos
nolūkus, par kuriem jau Anna Briga-dere
teikusi: ..Vācietim neticiet, aiz-mugurslēpējam,
aizmugursitējam!"
Tādu smalku un sākumā grūti sare­dzamu
tīklu vācieši izmet no jauna,
ar nacionālsociālistu idejām uzmāco­ties
Īpaši latviešu jaunatnei.
Ar inspektoru tikos daudz reizes.
Mail, institūta pašizglītības pulcina
priek.sniekam, vitiš palldirēja slepeni
kopt demokrātiskās idejas jaunajos
skolotājos, Skaidri zinājām, ka vis»
mū«u jaunatne apdraudēta. Pēc boļ­ševiku
veselu gadu uzspiestās m e lt
un liek-ulības ..demokrātijas** ktviešu
jaunatne pa daļai Vairs neprata sa­skatīt
demokrātisko ideālu svētumi.
Bija kāds tiikšums, kufā vācieši iedo­mājās
jo viegli iespiest viltīgās na-ionālsociālistu
mācības. Zemgales
jiaunatne Šajā Ziūā bija sevišķi ap­draudēta,
jo apgabala komisārs Mē-deri
» izlietoja kattu gadījumu, lai
nopeltu demokrātiju un orientēšanos
uz anglosakiļ^u ptisi, tAi vietll ietei^cot
savus nacio)!)[ālisociālistiskbs Uzskatus^
ViAš ieradās skolu svētku satīkojumos
un izlaidumu svinībās, rīkoja jaunat­nes„
teuk'flmts** Jēkaba laukumā, lāva
nest skōhl katt^gūs lip pat uzaitināja
dziedāt sapulcēs „jusū himnu", kaut
gan vācieli oficiāli bija aiiāvuSi to
Saukt tikai par tautas lūgšanu. Runās
viņš glaimoja latviešu jauniiešiem,
saukdams tos par ģermāni^kžis cilmes
cilvēkiem, kam jāejot kopā ar Vācu
jaunatni, kufai esot „tāda8 pāšaš zilas
vai zilpelēkas acis, gaiši mati un iat-klātas
sejas" kā latviešu jaunatnei.
Mūsos tas tikai padziļināja naidu
pret nacionālsociālismu, pret šādu
vācu militārisma melīgo uzmākšanās
veidu. Nostiprinājās jauna cerība un
uzticība Īsti cfemokratiskām idejām.
Sādā virzienā nu centos vadīt ^udzēk-t
u pašizglītības pulcina darbību insti­tūtā.
Kontaktu ar inspektoru nepār­traucu.
Sevi^iku uzmanību veltīju pē­dējo
klašu audzēkņiem — nākama­jiem
skolotājiem un jaunajiem stolō-tājiem,
kas jaii darbojās skolās. No
skolotāju puses šim darbam n^ttūka
atbalsta un izpratnes.
1942. gadā jaunatnei nācis piedzī­vot
vēl otru uzbrukumu. Šoreiz tas
skāra jaunavas. Vācu darba vervē­tāji,
negribēdami sacelt latviešu tautu
atklātai pretestībai,Irontes tiešajā aiz­mugurē,
klusām un individuāli sāka
vilināt darbā uz Vāciju „brivprātlgā8*
latviešu jaunavas. To pirmie atklā
juši mūsu skolu dar'binieki l^tģā. Jel-
Sava« tautskolu inspektors jaunā uz­brukuma
atvairīšanai klusām bija sa­gatavojis
arī Jelgavas skolotājus. Arī
ifijstitūtā pieturējāmies pie klusuma
taktikās, l^ad pakalpīgā prese jau
sāka mudināt arī ktviešu jaunavas at­saukties
^pagodinājuma pilnam piedā­vājumam,"
Jelgavas pilsētas darba
pārvaldē iofadā(g aii īpaSaa vervētājai
no Vācijas. Par padomdevēju viņām
piedāvājās kāda ģimnāzijas skolotāja,
lai tā rastu iespēju tikties ar jauna*
vām pirms ižškitēja līguma parakstī­šanas.
Būdama laba Vācu valodaš*^prft-tējā,
vina aizdomas neradīja. Vācie^ -
tes neskopojās ar kārdinātājiem solt-jumiem,
bet nepiekāpīgajām izteica
dtaudus. Kad pieteikumos skaitu pķ- -
ziioja, Medemam, tas dusmās /blāviš.
Gaidīto simtu vietā pieteikuša bija
tikai dažas jaiuņaVas. \/
Biju saticies ar maniem drā\igii^
Rīgā. Interebejos, kas toreiz, k i ^ vJ-cieŠi
aicināja darba dienestā, bija d^*-^
vis^ nogaidīšanas paceli. Nu dzirdēja
ka padoma devējs b i j i l toreizējais
tieslietu vadītājs.
Latviešiem vēl neesot tāda organi­zēta
pretestības centra, kāds bijā po­liem
un norvēģiem. Organizēts centfs
var darboties tikai tad, ja ir atbalsts
no ārpuses. '^Poliem un norvēģiem bija
valdības ārzemēs, kas varēja atbalstīt
pretestību dzimtenē gan idejiski, gan
arī materiāli. Latviešiem tas nebija
iespējams. Mūsu pretestībā tāpēc
bija jāvada pa īpatnējākiem čelieīiL
Atsevišķas grupiiās varēja gādāt vie­nīgi
par tb, lai antivāciskais ņoskanO-
•jums aizvien pastiprinātos. Vērojam,
ka daudzi latviešu inteliģences plt-stāvji
tam veltīja visu sevil AtsēviŠ^
pasākumi tāpēc pamazām ai^ā pār
nelegālu pretlsstības kustību, kufāl
jau veidojās arī vadītāji. Pie Šī darba
gribējās arī pašam pielikt roku. Pēc
institūta absolvēšanās nolēmu meklēt
darbu un dzīves vietu Rigā, kur jau
darbofās mani vecākie institūta bredA
Rlģā cerēju atrast plašākas ieSpējāi
un vairāk riska. Mēs toreiz vēl nesa­pratām,
ka risks gatt var vērt vārtui
uz varonību, bet ne katrreiz ir gudrī­ba.
Piesardzības trūkums bija ta^
kas mani un manus draugus pāragri
noveda cietumos un vācu koncentrā-cijaia
Hom^etnis. Bet mēs bijām/tikko-pāri
divdesmit gadiem. Tas izskaidro,
daudz. l
' ^ (t'urpmāk vēl) (V
2^ koncen|ri^
jas ncMnetn^ politiskais
1
m m