Bavarijas Latviesu vestnesis, January 14, 1950

              C
2
1
5
t
fi<
19
Dorbs, kas veicams mums visiem
Ka I^MJas aOsrivošana nedrlk*
itam atftit pasaules plōsnud, to mā­ca
mOsu vēftura; Bet i^ņās, kias pra­sa
milzīgus materiālus lidzek}us, mēs
nespējam piedalīties. Taču tajā ide-
Jidcajā cīņā» kaS noti^ s t ^ brīvo
pasauli un bo|Seviku tiranniju,
mes savu ciešanu un pieredzēt dēļ
sveram vairāk nekā daudzas dtas
tautas. Mēs esam tie, kas varam
brfvo pasauli apbruņot ar idejiskai
ciņai nepieciešamiem ieročiem, snie­dzot
panesību par bo]ševisma isto
dabu un nolilkiem. Tas ir musu
vēsturiskais uzdevums emigrācijā,
kar jāpilda ikvienam no mums kā
mOstt tautas moku uzlikta k l a u ^
VSkt violkopus visus derīgos ma­teriālus,
lai tos sniegtu brīvai pa-lauteii
tagad, saziņā ār mūsu cent^
ŗftlajfim nacionālajām iestādēm un
personām, uzņemas informācijas iz-illlllllllllHIIIUIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIIII
Varzu ķēniņienes...
(īuri^nājums no S. Ipp.)
to viņš t a ^ nopirks sev māju, īstu
māju ar stiklu legiem un skaistu
dārzu durvju priekšā. Naba­dzīgā
ganu būda vijam bija apni­kusi
Udz kaklam.
Labdabis iegāja leimā iestādē, kur
•arkani tepiķi Idājfis pār akmens
grīdām. Viņš nebūtu tik lepoā vie-ļtft
nāds; Ja nezinātu, ka te pārdod
mājas. Un tiklīdz viņam sāka mes*
ttes bailes, viņš tūda4 pažvadzināja
kabatā dālderus, pie sevis dudinā-
4ims--' nebaidies, tu tagad ari esi
kungsl
Bet tād^s mājas, kādu Labdabis
4prj^a^ nevarēja nepirkt. Viņam
ii^trOka taisni divu dālderu. Un
Wm bēdīgi gāja a^)akaļ uz mājām
|ite lava suņa un aitām. Par tādu
inlju^ kas nepatika, viņš negribēja
lavu^^^^^i^^ Mājai jābūt
ticiii, kur sirds var priecāties.
un redzēja, ka pre-tismic^
r ^ uz viņu ar pirkstiem
uii imvādl Jāčukstas. Gans ilgi ne-aiHSietlt
un piegāja, v i ^m tādam
ēukStētlJānljMjautāt, par ko šis ^
rāda pirkstu un čukst
Svciaiš, labi ģērbtais pilsētnieks
fttaUdi^: iJKtā lai neskatās, kad tu,
vedļ 1^ skolas puika niekodamies
esi sudraba krāsā nokrāsojis bārdu.*'
da«
, Nu Labdabis sarāta, kas par lie­tum-
i^^ viņš taču bija dzēris no
varŽii ķlniņi^n^ Un tūdaļ
viiprti> iešāvās pritā» kur sadabūt
divus Jstrūkstošos dālderus. Lai­n
i ^ , bārdu glau(Hdams, Labdabis
ikrija - aiļp«^ pie yilnas tirgotāja
un jau pie dun^m sauca: „Vai āo-
Met divus dālderus par manu sudra­ba
bārdu?"
„Dod lurp bārdu, dabūsi naudu,"
sauca tirgotājs pretī.
^ Labdid>is paķēra grieznes, nogrieza
bārdu līdz ādai un nolika tirgotā­jam
uz gaMa. Dabūja divus spožus
dālderus, taisni tos, kuru trūka, lai
nopirktu māju.
Un tagad Labdabim ir māja, kas
sirdij dara prieku. Tur viņš, gan
bez bārdas, katru vakaru sēž savs
nama durvju priekšā, pīpē ūdens-putu
pīpi, skatās saulrieta spožajā
ugun^nirā un elpo rožu stnaržu, ko
Labdabis mii par visām lietām vai­rāk.
Gar rožu dobēm, asti kā sud­raba
vēdekli vēdinādams, skrien
sudraba suns, ganam allaž atgādinā­dams,
cik labi darīt otram labu.
devums angļu vak>dā: Informatkm
on Conditžons Behind the Iron Cur-tain,
kura iznākšanas nodro^nāš^a
jāuzņemas visiem latviešiem kopā.
Tādēļ, kā miuns ziņo Information
vadība,, pie izdevuma nodibina sa­biedriskās
kontroles kollēģlju ar
svarīgāko latviešu centru i^stāv-jiem
un redakcijas kollēģiju.
Kas praktiski darāms izdevuma
nodrošināšanai?
L Tas Jāabonē atsevišķi v^ pa vai­rākiem
kopā. Ja abonētāji paši ang­ļu
izdevumu saņemt nevelk to no-sūtfs
LCK informācijas nozarei no­sūtīšanai
attiecīgām vietām brīvajās
zemēs. Abonēšanas nauda iemaksā­jama
katras zemes centrālajai pār­stāvniecībai
vai tieši Information.
2. Ikkatras zemes atsevišķās apdzī­votās
vietās, kur mīt latvieši, kāds
no tautiešiem uzņemas pienākumu
katru mēnesi mobilizēt zināmu sum­mu,!
to nosūtot zemes pārstāvnie­cībai.
3. Latviešu organizācijas vai at­sevišķas
personas lldzekļņs šim mēr­ķim
var iegūt ar sarīkojumiem, izlo­zēm
un taml.
4. Jārūpējas par to, lai katras ze­mes
pilsoņi šo izdevumu, abonē.
Lūdzam sekot Information aizrā­dījumiem
latviešu laikrakstos par
katras zemes pārstāvniecības adresi,
attiecīgās zemes abonēšanas'maksu
utt Pirmā burtnīca ir jau darbā. Iz­devums
Iznāks kārtīgi divreiz mē­nesi.
Abonēšanas mņksū 4 zv. kro­nas.
Redakcijas adrese: Information,
Box 18088, Stockholm 18; postgiro
Information 35 61 46, Stockholm. Iz­devuma
priekšgalā atrodas atbildīga
persona — Zviedrijas pavalstnieks.
Ko data igauņu raksnieki, kas pa­likuši
aiz dzelzs priekškara
No kādreizējās kuplās igauņu ne­atkarības
laika rakstnieku saimes
visai respektējama grupa ar Au­gustu
GaiUti, Augustu Melku, Gus­tavu
Suitru, Mariju Underi priekš­galā
atraduši patvērumu Zviedrijā.
Taču daudziem populāriem vecākās
paaudzes igauņu rakstniekiem gribot
negribot bija jāpaliek lielinieku
okupētajā dzimtenē.
Pabirstot j^adomju Igaunijas l i -
terlturas ŽurīiSla Sirpis un*^ Veseris
pēdējos numurus, daudzo jauno un
nepakustamo rakstnieku vārdu vidū
var atrast ari vēl vecos igauņu
rakstniekus. Visumā var konstatēt,
ka tiem iespējams eksistēt vienīgi
pievēršoties padomju tēmām. Vis­vairāk
pieprasītā tema pēdējā laikā
— kolhozu dzīves slavināšana.
Drāmatiķis Hugo Raudzeps,
kas labi pazīstams ari latviešu teāt­ra
publikai, pagājušā gada pēdējos
mēnešos pārstrādājis savu jauno 3
cēlienu komēdiju Tālais viesis, ko
padomju Igaunijas raksti^eku sa­vienība
bija asi nokritizējusi. Rakst­niekam
padomā ari kāda cita luga—
par kolhozu dzīvi.
Marts Metsanurks no jau­na
strādājot pie romāna Vasaras
saulgriežos, kurā tam jānovērš
rakstnieku biedrības kollektīvajās
„pārrunās" atklātie „trūkumi". Ro­māna
pamatideja neesot parādīta
pietiekami skaidri. Temats — 1940.
gada pārmaiņas Igunijā.
Nodibināta pirmā latvju skanu plasu
firma trimdā
Par latvju mechaniskās mūzikas
nepieciešamību ir runāts un rakstīts
jau sen, norādot, ka iatvju skaņu
idašu trūkiuns ir lobs, kas aizpil-dāibs
par katru cenu. Līdz šim tomēr
nebija neviena, kam būtu bijis pie­tiekami
drosmes un uzņēmības ķer­ties
skaņu plašu lietai klāt. jo bija
zināms, ka modernās, neplīstošās
skaņu plates ražo vienīgi krievu jos­lā,
un tās sagādāt ir sarežģīta lieta.
Tāpat nebija noslēpums, ka visai
grūti ir sagādāt un uzstādīt arī pie­tiekami
solīdu uzņemšanas aparatū­ru,
kas garantētu pietiekami augstu
kvalitāti un,, visbeidzot, no viegla­jiem
nav ari plašu techniskās iespie­šanas
jautājums, nemaz nerunājot
par mākslinieku sadabūšanu vai re-
^ pertuāra izvēli. Iepriekšējie izdevu­mi
šeit katrā postenī ir neparasti
lieU.
Par spīti visam, starp latviešiem
atkal ir gadījies kāds uzņēmīgs vīrs,
kas skaņu plašu jautājumu gluži
klusītiņām ņēmis un atrisinājis, un
tas nozīmē, ka pirmās latvju skaņu
plates tagad jau ir dabūjamas.
Pasākuma autors A. Garbēns ir ļoti
atturīgs, kad viņam vaicā par dau­dzajām
grūtībām. «Grūtības ir, lai
tās pārvarētu," viņš saka, .,un es
ceru» ka nebūšu tās pārvarējis velti.
Ja tautiešu atsaucība būs kaut pus
tik stipra k§ citkārt dzirdētie sau­cieni
pēc skaņu platēm, tad domāju
ķerties pie otras ieskaņošanas sēri­jas,
Ja nē - būs jāpietiek ar to,
kas ir." Pagaidām skaņu platēs uz­ņemtas
vienpadsmit latvju autoru
kompozīcijas — dziesmas, ko iedzie­dājuši
Ksenija Brante ar Veltu Bar-viku
pie klavierēm^
Visvairāk reprezentēts Alfrēds
Kalniņš — uzņemtas četras dzies­mas,
kas visas pieskaitāmas viņa la­bākajām.
Tur ir Svešiunā klīstot im
Brīnos es, Pļāvēja diendusa un
Dzimtene. No pārējiem uzņemta­jiem
opusiem kā pašus vērtīgākos
varētu atzīmēt Jāņa Mediņa Birzta-liņu,
Haralda Berino Zvaigžņu lietu
un citas.
Interesanti atzīmēt, ka latvju ska­ņu
plašu firmas Agra vadītājs A.
Garbēns nolēmis izmēģināt kādu pa­visam
jaunu paņēmienu: viņš iespiež
katru plati individuāli, t. L pircējs
no iznākušajām 11 dziesmām uz vie­nas
plates var izvēlēties tās divas
dziesmas, kādas vii^ vēlas. Cik zi­nāms,
šādu iespiešanas veidu līdz
šim vēl nav praktizējusi neviena fir­ma
Eiropā.
Garbēna turpmākie nodomi ir diez­gan
tālejoši. Viņš paredzējis uzņemt
skaņu platēs arī latvju instrumen­tālo
un kora mūziku, un uzaicināt
par ieskaņotājiem arī angļu un fran­ču
joslas latvju mūriķus un dziedā­tājus.
I
Kā zināms, firma Agra šimbrīžam
atrodas Stutgartē. Cerēsim, ka ar
laiku tā spēs pastāvēt un runāt Ildzi
ari vācu firmu un vācu tirgus spē­cīgajā
konkiurencē.
Padomju Igaunijas tautas raksta
nieks Frideberts Tuglass ne­sen
pabeidzis Maksima Gorkija ro­māna
Artomonovu uzņēmums tulko­jumu
un turpinot savu pasākto mo­nogrāfiju
par igfiuņu vecmeistaru
Eduardu Vildi
Staļina prēmijas laureāts Igauni­jas
PSE tautas rakstnieks, romānists
Augusts Jakobsons laidiskla-jā
jaunu lugu Cepi un patlaban no­darbināts
ar ii^al Mūsu dzive saga*
tavošanu iespiešanai
Igaunijas PSH nopelniem bagā­tajam
rakstniekam Johanesam
Semperam sagatavots dzejoļu
cikls, kas atspoguļojot ārpolitiskus
notikumus un kuru mērķis esot
«iedvesmot ciņu par mieru". Rakstot
arī jaunu lugu, kas aptveršot kolhozu
dzīves ainas.
Rūdolfs Sirge sarakstījis ro­mānu
par igauņu degakmens. rūp­niecības
atjaunošanu 19457-1946. g.
Ari Igaunijas PSR tautas rakst­nieks
Oskars Lutss rakstot jaunu
stāstu — ari par kolhozu dzīvi.
Dzejnieki Emi HIrs, Augusts
AUe, Ķerstīja Merilfise, Aira Kāle
uc. sarakstījuši jaunus dz^oļu krā­jumus
— un atkal, protams, tikai
par kolhozu un padomju dzīvi. Dzej­niece
Betija Alvere tulkojot ar Sta­ļina
prēmiju apbalvotos padomju
dzejdarus. Viņas pašas Jauno dze­joļu
tematika — meliortdjas darbs
kolhozos.
Pieminētos vārdus pazīst katrs,
kam bijusi saskare ar Igaunijas ne­atkarības
laika rakstniecību. Tiem
padomju igauņu žurnāls savā literā­rajā
apskatā velti tikai dažas rin­das,
toties daudz telpas aizņem jau­no,
nepa-'Jstamo Mterāitu—t s. Sta­ļina
prēmijas laureātu slavhiāšana.
Tā, piemēram, kāds Hanss Lebe-rechts
rakstot varenu romānu par
kolhoziem, kas salukšoties Jaunā
dzīve. Tas būšot viņsi iepriekšējā ro­māna
Gaisnute Kortos (kādu bijušo
lauku māju ļiiosaukums) tjurpinā-jums.
Laikraķs:tu Pravdas un' Lite-ratumaja
Ga^ta uzdevumā I^ebe-
.rechts bez tam rakstot tēlojimius
par padomju Igaunijas kolhozu pirm­rindniekiem,
lai iepazīstinātu ar vi­ņu
lielajiem panākumiem ari citu
,.brāllgo tautu" lasītājus.
TA VIŅI IZTEICAS
Cilvēka raksturu vislabfik pasist naudas
dariSanās. dzēruma un dusmSs.
Talmuds
Lai kļūtu vecs. nedrīkst bOt nekfidl
\ principi.
Beme
vīrietis ir tik vecs,
vina sieva.
dk veca izskatās
BlumentSls
sestdien, 1950. g. 14. imvSA_^
Ainiņas
Ziemsvētku vēs­tule
Libekas
latviešu bērniem
Ziemas saulgriežu svētkos Libekas
Mēzenes nometnes teātra draugi bija
sagādājuši jauku pārsteigumu ma­zajiem
iedzīvotājiem, sagatavojot
Lidijas Auzānes-VItoliņas bērnu lu­dziņu
Ainiņais Ziemsvētku vēstule.
Bij. libekas latviešu teātra ansam­bļa
piederīgie sadarbībā ar skolu
Jaunatni sniedza izrādi, kas sajūsmi­nāja
nevien mazos ^atltājus, bet
kt^rai ar intere^ sekoja ari pieaugur
āie. Izrādē, ko bija iestudējis £1-,
mārs Upemumis, pieaugušo lomas
tēloja Valentīna Pdne, Marija Straz­da,
Pēteris Elsiņš, BirkmaniB
un pats kiscenētājs. Klavieru pa^
vadījumus spēlēja brivmākaliniece
Zigrīda Golte, galveno smagumu to­mēr
iznesa paši bērni. Ari Jauko
un oriģinālo baletmeistara E. Leš-ēevska
aranžēto un Ks^Jas Zei-fertes
^iestudēto rOķlBu deju bērni
veica izteiksmīgi. Lugu izrādīja ari
Lībekas CerčUa un Artilērijas no­metnēs.
Dienu pēc bērnu izrādes no saviem
draugiem un labvēļiem oficiāli at­vadījās
Lībekas latviešu teātris,
kam, paklausot 117. DPACCS ko­mandiera
rīkojumam, Jālikvidējas.
Teātris sniedza igauņa Vildes ko­mēdiju
Pūķis, kas Melu atzinību iz­pelnījās
teātra vasaras turnejā pa
amerikāņu Joslu. Pēdējā izrāde
bija 413. pēc skaita.
Alfrēds Vinēeis
IRMA UEPSAU
Nāve
un
Antonija
Ernas Geistautes viņete un ilustrācijas
(2. turpinājums)
Antonija satrūkās. Viņā pusē z&-
lei, pretējā partera ložā, viņa ierau­dzīja
ārstu Puķi, kas to godbijīgi
sveicināja. Bet blakus viņam bija
vēl kāds kungs, vakara uzmetni,
dienvidnieka seju, kas lielām tum­šām
acīm kā hipnozē nepārtraukti
raudzījās pāri. Viņš bija pat mazliet
pārsvēries ložas malai.
„Vai viņš sajucis? Jeb pārmērīgi
nekaunīgs?'* domāja Antonija un sa­traukta
ķēra pie krūtīm, lai sakār­totu
rozes, kas tajā pašā acuz^kll
sabira it kā būtu nosaldētas vai sen
savītušas.
Bet tad Eālē kļuva tumšs, un Jau
atskanēja Skrejošā holandieša uver-tiras
pirmie akordi Antonijas vaig-.
galos palika tumšs satvikums.
Bet v^a nekā vairs nedzirdēja,
viņai pēkšņi kļuva nelabi uh sāka
trūkt elpas. ,J)ievs." viņai ienāca
prātā, „tl ir vecā slimība, kas at­griežas..."
Vairs nekā neatjēgdama, kas no^
tiek uz skatuves, viņa devās garde­robē
un saņēma mēteli UA šallL
„Vai kundzei vajadzīgs važonis?"
vācu mēlē Jautāja apkalpotājs.
Antonija papurināja galvu. Viņai
taiu pašai pajūgs. Laukā kaut kur
Jābūt kučierim Žanim, lai gan. viņa
tam likusi gaidīt 'pēc izrādes vesti­bilā.
Uz ielas bija tumSs. »
„Jūs ari neizturējāt?" pēkšņi bla­kus
atskanēja ārsta Puķes balss.
„Tik sliktu uzvedumu neesmu vēl
redzējis,"
„TieSām," atbildēja Antonija un
iesmējās, ieraugot ārsta Puķes
skūto seju. Un viņai pēkšņi kļuva
labi un priecīgi a{» sirdi.
Ār&ts i>ārs^igts paskatlģās /vir
ņā: ,J?iedodiet, Sviķes kundze; at­ļaujiet,
ka iepazīstinu Jūs ar firstu
Fēliksu Hermani, kas tikai pirms
Ja cUvēkam Ir tas, ko viņā grib, tad
tā Ir bagātība, bet Ja vUjS Iztiek bez tā,
ko viņā sev vēlētos, — tas Ir sttprums.
D2 Mekdonalds
Reti kad cilvēki nožēlo, ka runā maz,
bet loti bieži, ka runā par daudz: nolie­tots,
ikdieni^s dzīves likums, kuru katrs
zina, bet neviens neievēro.
Labrijērs
TM saprati? Tu piedevi? Tu aizmirsi?
Kāds pārpratums! Tu vienīgi esi beidzis
mnēt
Arturs Sniclers
trim dienām pirmo reiz ieradās Rīgā
no Tērbatas, atvezdams bēdīgo ziņu
par mana sen pazudušā drauga im
studiju koliēgas Jāņa Spilvas nāvi."
Kā melna ēna noplandījās apmet­nis,
un slaidais dienvidn*'>k8 dziļi
noliecās pār Antonijas roku, lai to
noskūpstītu:
«Priecājos, kundze... Es Jūs jau
pirmīt zālē pamanīju, bet necerēju,
ka mūsu iepanšanās iznāks tik
drīzi."
,3crmaņa kungam apsolīju parā­dīt
Rīgu un mūsu sabiedrības aug­stākās
un daiļākās virsotnes," tur­pināja
Pi^e, bet Antoniju ķēra sle­pens
un kvēls skats no dīvainajām
acīm.
„Ar izrādi mums pietika, tagad
^savu ceļojumu gribam turpināt. Vēl
apmēram divas stundas līdz izrādes
beigām . . . Vai tā būtu liela pār­drošība
lūgt Svīķes kundzi mums
piebiedroties? Mēs justos bezgala
pagodināti"
Antonija pilnīgi samulsa.
„Bet mans kučieris?" viņa iejau­tājās
un juta, ka līdz ar to jau iz­teikusi
piekrišanu.
.«Apsolījās gaidīt? O, līdz izrādes
beigās būsim atpakaļ. Un tagad —
uz kurieni, draugi?" ārsts rau­dzījās
abos līdznācējos.
„Varbūt cienītai kundzei kādu tasi
kafijas un kūkas?" Hermaņa kungs
nočukstēja Antonijai pie auss, ap­tvēris
viņas kreiso elkoni.
„Mans priekšlikums ir — uz vīna
pagraba Es gribēju ddctoru i ^ -
zlstkiāt ar latviešu bohēmu. Bet es
S u - . . " ārsts Puķe l«aūko-jās
Antonijā,
Viņa pārdroši atmeta galvu: ,Jba-bi,
iesim! Ari man dažr^ gri*>as
dtu gaisu, Andrej Puķe."
„Val Jūs, bieži to maināt?- iejau­tājās
Fēlikss Hermanis, uņ viji?a acifl
bija melnas un dziļas,
Antonija Juta, ka slīd kā neatn^-
ņā. Viņa vairs nezināja, kurp iet vi­ņas
soļi, ko runā mute. Viņa tttol
sajuta savu elkoni kādā dzelzs leņ­ķi,
kas nokaitēts gluži balts» un no
kura karstas strauņaes izlīst pa visu
miesu. >
„Es smoku," tikko dzirdami atbil*»
dēja Antonija. Un pēkšņi atcerējās
visus astoņus gadus ar Mārtiņu
SvīķL Piecus no tiem varēja saukt
par kaut cik laulībai līdzīgiem» bet
pēdējos trīs . . . tad uznāca Si slimī­ba,
un viņa aizgāja no vira mSiām-vi
Mīlestība? — Tukšums. PielūcMJlt
To netriika, bet tie visi kopā iespēja
atsvērt šos nedzīvotos astoņus gadus,
Viņa tvīka dzīves, kas saucās ml^
lestiba, un baidījās nāves šis mHes^
tibas dēļ, kurai vēl bija jānāk,
„Vai nebūs par vēlu?"
„Nē, nebūs," atbUdēja firsts
Puķe, kas visu laiku rātni turējās
viņas pusē. „Lūk, esam klāt Šeit
dzīro vēl dažreiz pāri pusaaktij."
Non^ot pagraba^ejas gaišības lch>
kā, Antonija sajutās fnazliet sa­traukta
un neērta daudzo ziņkārīgo
acu dēļ, kas pavadīja viņus cauri
bufetes telpām uz blakus istabi^
kur viesu bija mazāk. Ārsts
Puķe saņēma sveicienus un Čukstot
minēja Hofmanlm'mūziķu un māk-slinifi^
vārdus.
! Viņl(m5ēdā8 pic^Wfla^ņ^e|^
galdiņa, un FeUkss Hermac^ |>air«
dzēja Antonijai atbrivotias ho mi§«
teļa. Pats viņš apmetni .paturēja.
. „Atv)^lkaties, dok­tor,"
mudināja vir*
ņu P\iķe, kas pats
izskatījās tik svi­nīgi
vakara UZF*
valkā.
Pateicos, bet šis
klimats neparasts,"*
Hermanis atbildē­ja
ar vieglu sminu.
Puķe aizgāja pa-sūtināt
kaukāzieti,
un tiklīdz viņa
platā mugura pa­zuda
blakus telpāsĻ
pār Antonijas kailo
' elkoni noliecās
Hermanis un no­skūpstīja
to.
Viņa sabijusies
iekliedzās. Sai a|>^
slāpētā skaņā bija
reizē pārsteigums,
bailes, kauns un
sāpes, un skūpsts
no svešinieka mu­tes
kā dzelonis caur
roku aizsniedza pašu sirdi. Mazfi
piekvēpuši istaba pēkšņi sfika riņ­ķot
kā karuselis, un vienīgais, ko
Antonija sajēdza, bija diva^ m^nas
liesmainas acis, kas kā pekles
ugunskuri dega šim miglājam caurL
Viņu sagrāba drausmīgas bailes.
(Turpinājums sekos).
PRASA IGAUŅU KULTŪRAS
FONDA DIBINĀŠANU
Amerikas igauņu aprindās lielu
ievērību guvusi dzejnieka Henrika
Visnapū runa kādā Ņujorkas igauņu
literārā vakarā. Visnapū, kas pirms
pāris mēnešiem ieradies ASV, savā
runā pasvītrojis nepieciešamību no­dibināt
spēcīgu nacionālās kultūras
bazi, kuras pamatā atrastos kultūras'
fonds, un kas spētu atbalstīt lal)a
nedēļas laikraksta un interesanta
literāra žurnāla izdošanu. Abiem
šiem izdevumiem jāatbilst labākajām
igauņu preses un Mterātūras tradīci­jām
un jābalstās uz kooperatīvi or­ganizētu
kultūras fonda apgādu.
Henriks Visnapū asi nosoda līdzši­nējo
igauņu privāto apgādu darbību,
kas nelikumīgi izmantojuši igauņu
literatūras mantojumu Ta« radies
kultūras fonda atbalstā un tādēļ ari
ienākumi no šo darbu atkārtotiem iz­devumiem
izmantojami kulturālā
radīšanas darba sekmēšanai un ne­vis
partiju politisko intrigu veicinā­šanai
vai vasarnifu būvēm.
Visnapū asā runa radusi dzīvu at­balsi
ari igauņu presē/
Agliļis
J|lfSW*
9\
lliaiiMiii;
' • '•li
' 4--
'1
^ "4
m
Isftikgtai
tskiirihnBa
TEATŖA
W» tatŗa vairs
ki,tMia'
Mm
• f c . « I v M b i
Valteri.