Bavarijas Latviesu vestnesis, July 15, 1950

              • na
PAKLĀJUS
|-rJ^i>et?a0Vleiw negribēja
t , yfema» trīs reizes Cem-gnāmle
tekti nonāca līdz
Bflzveltam. Ar!
i c B ^ njinistrijas
^ pardeļālfis, ka Hisam
komtel«ttt jpagridi. Bet
Mtttt iespējams sākt
iti, nepakustināja
odlbmSJa kontaktu ar!
^aļitpcfxnfinlstiski no«
MtŽiirnālistle^
mm niecīgām
: vērst policijas
locekļu uzma-
INSi^ekiem.
Psa pagrld*
tsl valstsdepar-
" valdītājam
. ēJtšo lie-l
i ^ ļHv plaSo
"(rlstnieks Bul-ļm
teica, la!
ps» pēc ka^
.terlkāņu at-lismaz
āišji
im kokteilu
ila" lielīties
. nostāju,
ibersa atklā-lilss
tuksne-
Ifilegu vār*
itedās vai-
Met:
I M i M .
taaias
'''' '^''^^fi|liok&
^M^piertkāda
; no kuras
irUka Entuziastu
i,*.(iiptoSo kompo--
. «iWi,tatevu dziesmu
M' .tiļii^ nabaga bēr-lU^
nes sēdē CK sekretārs
JEijEomjaunatnē politiski
^ atīisinat nopiet-tl^^
āUsētu pāreju uz
Iļ^pedeSams celt darba
uSElabot kvalitāti utt
, JāmScās vadīt
koinbalņi» $tarp komjau-
^UM ar pamatskolas iz-
^' Jāoel *BglJt!bas līmenis,
'eva rakst?» uTsvērts, ka
palīdzību atpaliku-
'lW<^^Htisku izglītību
asākas saimnieciskas
partija sasniedz to
, ,bet, — teica korojau-iekrštārs
iKrūminš - ka-
JlpasauK-iestājies kultu-iteddka
sagurums. Lat-ekspluatātoru
šķira —
lēti.
mieks
[ļIMdtitil Meisltn, agronomo
iDItlBtoUn. Dažkārt sari-ld
«t BIgā apmeklēja pari
Ir Biemn'daudz labu sē*
trimdā Vftcijā.
« ā n i t S i l i ņ S
[£S VĪGRIEZES!
[katrs pasist pēc viņu reiblga-
D, liet tikai retais zinās, ka
. ar dažādām barības vielām
ļem. Vlsrleža tēja ar sava ba«
iija an dzelzs taturu labi no*
JrtSanal un nervu nomierina*
ķe un Dlenvidvācljfit kur |6ti
ļUuUs, pret to lieto vīgriežu
|leiaiikt% par kftkSļa sakni.
dsiednlii^t nolOkiem Jāle-
Miki, Ukaliftbg sledus letei-lldsi
bŗiacljlem uz ASV, kur
ļ|ņrW^^tlJa palTdiēs sirds
iilbliai#|Q, uzlabos vēde-t
l 1 ^ piMldilt arf pret ifiia^
' littt imucējumiem vielu mal-
Jtr intete kā lespaldUu W-iimiieneu,
iesnām un bron-x^
edtti im lapas. Ari saknes
ilvAses Ir veselīgas, ziedi nav
M Jātbtej ar verdoSu ildent un
„ Lapas on saknes var ap-
|m 4im Uz glisi verdoša
^ • m vienu tējkaroti sasmal-
Itliii Dzer pa malkiem pi«™«
^Vi glāzēm dienā. Ja vfgrie-
^HU aptiekā, Jiiiprasa pēc wie-
Mādesflss vai Herba spira-
D o r a S v I k n l a
,.:5e$tdien, 1950. g. 15. jūHjā
L A T V I JA
JAUNĪBAS TEKAM
latvietis vada ekspedīciju uz pasaules augstāko ūdenskrituTni,
aizsargājas prel ļaunajiem
gariem
pēdējo dienu lietus gāzes bija ra-
"-^as neskaitāmus ūd^skritumus,
skaļi dārdēdami, gāzās upē no
pusēm. Krāces bija kļuvušas
- i straujas un bīstamas, un
vietās mums bija jāpazaudē
^ laiks, gudrojot, kā tikt tām
lliŗi vai garām. Visumā tomēr šai
" paveicām Imetnu ceļa gabalu
~gi apgājām apkārt arī bis-
Kuaijas krācēm. Pat pie-
^|[gais Laime domāja, ka, īādam
0ģka turpinoties, mēs nākošajā
aiert varētu sasniegt Kurunas upi,
Pec pāris stundu brauciena otit
rītā b<jidzot iegriezāmies Karunas
upē.. Tās krasti pakāpeniski kļuva
arvien šaurāki, pamazām pārejot ai­zā,
kas noveda lidz Endžela ūdens- klinšakmeņu kaudzes. Mans nogu- dzibas Hnija! un sasniegt viegto ba-tā
neviens no gaisa nevarētu at­rast.
Bija jāšķērso neskaitāmi strauti,
neskaitāmas izklaidus izmētātu
PARI ROBEŽAI
NO KARA AIMI9U TELOJUBOEM ASIŅAINA GAISBIA AUST
3. L02ULIETŪ
Sfikas koncentrēts un ļoti stiprs
ienaidnieka tanku un kājnieku uz­brukums.
Kaut galtarieši turas varo­nīgi,
vairākiem tērauda milžiem to­mēr
izdodas izlauzties cauri aizsar*
r
WSw"-:x- •••••
Sfe';:;^;:'::-;:^:^';^;
:"^i:;i;iJ:.••!;•r
iT-'-f...-.- ...1 ..
mmmmi
iJi-liiSiiJLiiiiiiiļi
MĒRĶIS SASNIEGTSI
lUeksandrs Laime (pa kreisi) kopi ar topogrāfu Laureju
mēri Endžela adenskrltuma aogstumtL
kas iztek no aizas un noved pie mūsu
gala mērķa Endžela ūdenskrituma.
Mūsu garastāvoklis bija možs par
spīti nogurumam un daudzajām sāpī­gajām
insektu dzēlienu pēdām, kas
pārklāja ikvienu sejas, kāju un roku
stūrīti. Otrā rītā, debesim mazliet
noskaidrojoties, varējām daļēji jau
saskatīt stāvo Veitepui — Saules kal­nu,
ap kūpu mums bija Jāapiet ap­kārt,
lai sasniegtu Velna kalnu. Visu
dienu dzirdējām neredzamas krāces
un ūdenskritumus, kas dārdēja kā
ātrvilcieni. Apmetuši līkumu Saules
kalnam, tālumā ieraudzījām Velna
kalna krāsainās klintis, ko tik labi
atcerējos no sava lidojuma pirms 2
gadiem. Bijām jau gluži tuvu Ka­runas
aizai. Indiāņu satraukums acīm
redzami auga, jo viņiem ar šo aizu
un arī Velna kalnu saistās bezgala
daudz māņticību un spoku stāstu.
Bijām domājuši nākošo nakti pa­vadīt,
kādā būd^, ko Laime bija uz­būvējis,
kad viņš kopā ar indiāņiem
Mja devies pa šo pašu ceļu pirms
ttiēneša, lai izcirstu mūsu „aerodro-mu".
Bet, tikko iegāiuši būdā, dabū­jam
tūlīt mesties ātri laukā, jo tā iz­rādījās
no vienas vietas noklāta
džungļu blusām. Pusjūdzi tālāk in­diāņi
izcirta krūmus un ierīkoja
nmms iaunu nometni, bet paši aiz-
Sja atpakaļ uz veco būdu. Šķita, ka
kritumiim. Bija pirmdiena, 9. maijs.
Enriks nosūtīja radiogramu, paziņo­jot,
ka tagad sākam pēdējo un svarī­gāko
ekspedīcijas ceļa posmu. Rīts
bija skaidrs un saulains — laba zī­me,
es nodomāju. Turpretim mūsu
nabaga indiāņi bija gluži nobijušies.
Viņi jau rītausmā pasteidzās uzkrā­sot
sevišķas zīmes uz sejas, tāpat arī
— U Z laivām un ai­riem,
— ticēda­mi,
ka šādā veidā
viņi kļūs neredza­mi
ļaunajiem džun­gļu
gariem. Tālāka-jā
ceļā dabūjām
apstāties ik pēc 10
minūtēm, kamēr
Laime un indiāņi
devās izlūkgājie*
nos, lai noskaid­rotu,
vai varam
vēl turpināt ceļu
ar laivām. Arvien
biežāk upes mie-ilgo
plūdumu pār­trauca
šauras krā­ces.
Mans vienko-cis
bez tam bija
kādā triecienā pret
akmeņiem dabū­jis
nelabu sūci, un
nepārtraukti man
vajadzēja ar tuk­šu
ķirbi smelt no
tā ārā ūdeni. Ne­senais
lietus mums
īstenībā nāca pa­līgā,
jo parasti
seklās Kurunas
līmenis tagad bi­ja
ievērojami cē-
<^lies^ ļaujot mums
'^v^^^ krietnu ^di^
' stahd izlietot ēr­to
laivu transpor­tu.
Pēcpusdienā to­mēr
konstatējām,
ka straume ir pā­rāk
ātra un sekla,
tā ka tālākais ceļš
gribot negribot
bija jāveic kā­jām
Uzcēlām kra­stā
jaunu nomet­ni,
atstājot tajā
visu, kas vien bija
pieciešams, betpā-rējo
sakraujot mu­gursomās.
Atliku­šo
ceļa gabalu lidz
ūdenskritumam un
atpakaļ cerējām
veikt 5 vai 6 die­nās.
Vakarā pārrunājām savu marš­rutu
iespējami sīki, un ari Laime
domāja, ka ātrāk nekā 2 dienās līdz
savam mērķim nenokļūsim. Otrā
rītā uzsākām šo visgrūtāko posmu.
Šai apgabalā ar! indiāņi savas māņ­ticības
d^ nebija agrāk spēruši ne
kāju. Pa radio paziņojām, lai lid­mašīnas
turpmāk mūs meklēt nedo­das,
jo džungļu biezoknī mūs tā kā
rums ar katru noietu jūdzi kļuva
smagāks. Vēroju, ka Laime klusī­bā
bija stipri nobažījies par musu
lēno gaitu. Viņš pats enerģijas zi­ņā
bija īsta „dinamo mašīna", un
ari vakara stundās izskatījās tikpat
spirgts kā no rita. Aizas sienas abās
pusēs arvien vaiīiSik sašaurinājās,
līdz beidzot, nonākot aiz kādas klin­šu
sienas, pēkšņi saskatīju stāvo
nogāzi, kas man bija pazīstama jau
kopš kādreizējā lidojuma. Drīzi
vien pamanījām arī pašu ūdenskri­tumu,
kas bija redzalms no ziemeļ­austrumu
sānu puses. Ar neaprak­stāmu
atvieglojuma un prieka sa­jūtu
vērojām majestātisko ainu, kas
tik ļoti atšķīrās no tā skata, kāds
pavērās acij pa lidmašīnas logu.
Vakarā, par spīti nogurumam, pali­kām
nomodā ļoti ilgi. Ugunskura
gaismā padzērām tēju, pēc kam de­vāmies
pasēdēt ūdens malā uz klin­tīm.
Pilns mēness lēni iznira aiz
kalna, pārvēršot ēnaino aizu pasa­kaini
sudrabotā panorāmā. Šķita,
ka šis brīdis atsver visus mūsu ne­dēļām
un mēnešiem ilgos pūliņus
un pārciestās grūtības. Enriks no­sūtīja
radiogrammu, paziņodams,
ka Endžela ūdenskritums sasniegts.
Perijs kopā ar Laimi jau otrā ritā
sāka mērīt un aprēķināt ūdenskri­tuma
augstumu. Grūti mums bija
sarunāties, jo milzīgās ūdens masas,
kas še gāzās no klintīm, apslāpēja
jebkuru citu skaņu. Vēja nesti bie­ži
mūs sasniedza arī smalki ūdens
putekļu mākoņi, nereti izmērcēdami
mūs līdz ādai
14. maija rītā mums sāka pienākt
radiotelegrafiski apsveikumi no
draugiem un venecuēUešu iestādēm
im organizācijām. Starplaikā: bijft
jmi izmērīts Ehdžīda ūdenskHtuifni^
precīzais augstums. Bijām pārdzī­vojuši
ari vienu otru baigu brīdi
Mūsu radiotelegrafistu tikko nesa-dzēla
ārkārtīgi indīgā tarantula, kas
bija pielavījusles pie viņa kājas
pusdienu maltītes laikā. Pēdējā-momentā
Laimēm tomēr izdevās rā­puli
nosist. Vairāki indiāņi bija sa­vainojuši
kājas. Tos ņēmu savā gā­dībā,
un pēc rūpīgas dezinfekcijas
un apkopšanas drīz visi atkal bija
veseli.
15. maijā devāmies atceļā, šoreiz
tiešām izmantojot džungļos izcirsto
lidlauku, kurā mūs sagaidīja pa ra­dio
izsauktā lidmašīna. Par šo ce­ļojumu
mājup nebūtu vairs daudz
ko stāstīt. Lidlaukā atvadījāmies
no uzticīgo indiāņu pulciņa un sirs­nīgi
spiedām roku mūsu jaukajam
draugam un ceļa vadonim Aleksan­dram
Laimēm, kas kopā ar indi­āņiem
devās atkal zaļajā džungļu
cietdksnī, lai atsāktu savas ierastās
mednieka un klejotāja gaitas. Ce­ļojums
uz pasaules augstāko ūdens­kritumu
bija galā. Tas man arvien
paliks atmiņā kā spilgtākais un in­teresantākais
piedzīvojums visā mū­žā.
teriju novietojumu. Tie gan tiešiem
^vieniem tiek iznicināti un deg, bet
jauni Jau atkal redzami tuvojamies.
Nav Icas kārtībā ari uz Opočkas
ceļa un vēl tālāk pie vāciešiem.
krasts mē^a sazināties ar batal­jonu,
bet tas neizdodas. Nav vairs
sakaru ari ar gaitariešiem. „Sa80d!U
muļķim," viņš noplāta rokas, bet ne-zaucfe
apķirību,* sāk atvilkt vienu
grupu pēc 0 ^ un novietot meža
Mūri. Saule nejauki cepina. Viri
slauka sviedrus, purina zemēm no-šķiestās
drēbes un gatavojas uztvert
ienaidnieka triecienu.
Pa lauku ieplakām un grāvjiem
slēpdamies, nāk gaitariešl Seržanta
Kraukļa vads kaut kā nokavējas un
paliek iekšā. Katru lielāku grupu,
bet Jo sevišķi Opoikas ceļu lidmašī­nas
nemitīgi apšauda saviem klāja
iero6iem. D^g, visapkārt deg, un bie­zie
dūmu mutuļi brīžiem aizsedz pat
sauli, tad ir kā krēslā.
Prettankisti, kas visu cīņas laiku
bija sekmīgi atvairījuši uibrOkošos
tērauda nezvērus, ari aizbrauc. Vē
vīri vilcējam palīdz tikt kalnā. Tac
tam seko paši. Pirmie atiet Krasta
tad Gaitara vīri, mierīgi, nestaigcUi-
Dzimtenes pagale
skautu ugunskurā
LIELS DARBS
A. LiepiņS
Daugtfvas skautu novada mācītāji
Augsim Latvijai
III I m r i i i — — a 8»
SKAUTIEM UN GAIDĀM VASARAS NOMETNES
Kādreiz lielajam filozofam Leib-nicam
jautāts: ,4Cādēļ Dievs taisni
šādu pasauli ra(Hjis?" Tas atbildē­jis:
„Tādēļ, ka šādā pasaulē visla­bāk
im vairāk parādās Dieva mīle-stiiba."
Vai šo filozofa atziņas patiesību
vislabāk neizjūtāt jūs savā nomet­ņu
dzīvē? Te katrs zieds, ari sava
vienkāršākā tērpā, ir skaistāks par
katru cilvēka radīto roku darbu.
Te katra rasas lāse, kas atmirdz rī­ta
agrumā, katrs putniņš, ari ma­zākais
cīruUtis. paceļoties P/et zi-
. , lajam debesīm, liecina par Dieva
Viņiem īstenībā blusas patika, — jo mīlestību. So mīlestību šalc musu
tad vismaz radās patīkama nodarbi- cļ^imtenes druvas un birzes, to pauž
te vakaros pie ugunskura . . .
JAUNA ADRESE
ir Vientuļo skautu inspekto­ram
vad. T. Dukātam —
(14a) Dillingen, Luitpold-
Kaseme.
mūsia tautas svētītā zeme un debe­sis,
kas šodien garā paceļas par
mums, aicinot ikvienu augstākam,
skaistākam dvēseles ^^^i}^^.
Arī jūs esat sasaukušies nomet­nēs,
lai mācītos mīlēt sajm tuvāku^
vecākus un tautu, lai augtu 1 eli
Dievam un Utvijai, ik vakarus lu-āzot:
„Dievs, palīdzi mums rit but
labākiem nekā šodien bijam.
Kādreiz mēs aptoe^^^^.^. ^.^^
zemil: „Mēs spodrinasun tevi par vijaii
zvaigni spožāku..." Bet neaizmir­sīsim,
ka viņas spožums atkarājas
no tā, cik spožas ir tās pērles, ko
mēs — katrs atsevišķais viņas locek­lis
— sevi nesam.
To zīmīgi rāda Jānis Poruks stā­stā
Pērļu zvejnieks. It kā sapni tur
Ansis Vairogs Gaujas malā visu
nakti meklē peries, bet nevienas
neatrbd. Tad pie viņa piestājas
tēvs un saka: «Nebīsties, Ansi, ar
katru gUemēzi tu esi vienu pērU
atradis". Viņš atvef vienu glieme­ža
vāku, un tur atmirdz liela, glez­na
pērle. „Tā ir tava sirds" — sa­ka
viņš Ansim. .J>arādi to. un tu
tiksi turpat, kur es esmu."
Si pērie ir tava sirds, kas tev
deg un kvēlo; tavas sirds liesma
kas apgaismo un rāda tev ceļu uz
tavu brāli, tautu un Dievu. Tā ir
tava sirds, kurai vispirms ir jābū
par ^zvaigzni spožākai". Tikai tad
tu varēsi ne tikai pats dzīvot skais­tu
dzīvi, bet vest ari savu taufu
gaismas,' mīlestības un brivibas
kalnā.
Pasaules tālēs augsim vienoti Lat-mies,
kaut ieniMdniekam Jau vajag»
būt tepat
TM ir kāds neliels strauts ar vēl
nenodegušu sādžu pretējā krasti,
kur rotas sapulcējas. No mājas, k|t
stāv mazliet savrup, iznāk pulkve»
dis, viņa adjulante, abu bataljonu
komandieri un vēl daži virsnl^
Viņi ir nopietni, ^U)leš kartes m
Isu bridi apspriežas. Sevišķi norQ*
pējies „vecai8*'»
nNdfidēts, no ŠTs elles iespējami i
ātrift IfiUek lauki,» viņš izgrili caur «
zobiem un dod pavēli sakārtoties t i -
Ifikai atiešanai „Bet, leitnant
Krast, 6. rota ]>aliek sedzējos."
.^aprotu, iMilkveža kungsl"*
Izv&rtis vad!U8 gar strauti malu
un tālāk gar rudzu lauku, Krasta
pasauc Uim m Ufk IsļOkot tuvi»
kās braslas. ^Katram gac^jumam,"
viņi novdUt un pats aliiet ui tiltu īgit
sādžas, kur stiv radio raidltija auto*
mobilis. Viri uistida patlautcMi un,
kaut abi flanki ir atsegti, mterigt
gaida paridamies bo|tevikus; Ko
Opočkas ceļa puses aiz kalna arvien '
tuvāk nik tanku klabēiana, bet
miricU, kad tiem vajadzētu paridi»
ties, dzird vairākus asus bliullķus «-
savās poddjās tātad ari vēl prettiii*
kisti, paldi^ Dievam! Viru labsaJOti
aug. ^
„Kas ir, uagļtlpēsim!'* sameklējis ka*
bati cigaretes, Vingris sniedz savam
patiautoiekam Uepam, pledgam rl»
dziniekam.
..Velns, tas deri
,.Ari drusku nerviem»** un aiikOpl-nājuii
sm^pi^, viņi atkal pievMu
apvidum prtekUL Beidmt tie ierauga
to, ko gaida. Rudzu lauki paridis
ienaidni^. Sarkanarmieli nik ķēdē
stāvus. Reizē Bik sbridit vairiku
patlautines. un pim^ uguns noslau*
ka sdhis ud)ru6ēju8. Krasti no sa*
vas mašinptetotes iau) tipat stivus,
nemeklējot nddldu ainegu. Dali M |
saņems godidgas - 1 mē|īia Kla-P?» P"»*« PiMa «aisu ai^ Mni-fc
«ta abott^ito. ^ tlgu sManu un kapi zemi Pirii
viegli ievainos; bet tie nedomi mek-
Visu sacensības dallbnl^ vir- lēt pārsienamo punktu. Aptin pali ar
dus pubUoēs laikraksts Latvija. Sa- saries saiti brūci un turpina laui
Jā saceMlbi noteikti pedālis visi smadzenes k£4 vienu vienīgu domu:
apzinīgie latvieSu skauti un gaidas, pjjdi gavu pienākumu; paliec savi
Tāpat piedalās Ue^aldas un roverl. Lietā. Tai pretojas kāda dta. kas sa-rjntiņas
im maukauU. Sai sacen- h^a- §5 iznicināšana un visa nonāvē-sfbi
pleda^ Ikviens apzinīgs Ut- §^^^3 ^^^^ gj
vieSa Jaunietts. Redzēsim, cik mums LtstāJ to. Tomēr tā ir nāves valstība
ir apzinīga Jannida. ^ ^^^^ ^^^^^ ^
Aivars dzīvoja Bevemā. Viņa tē- cieSanu kopība un tas, kas irdējies
tis aizbraucsf» Jau 1947. g. uz Angli- Uajās liesmās, redzējis katru bridi
ju. Ģimene kopā ar Aivaru varēja aizvedam kādu sakropļotu draugu.
IZ Angliju aizbraukt daudz vēlāk, un daudzus paliekam asiņainus un
Kamēr viņi iekārtojās, Aivaram 1^ I saplosītus viņpus dzīvības un nāves
tikās vēstules rakstīt, aizmirsis vē- robežas, — tas zina, ka ne<klkst no»
stuli uzrakstīt ari saviem draugiem I doties domām par kritušiem, nedrftst
Vācijā. Kad latviešu jaunie sāka palikt ciefianu un sāpju vari, Jd aiz»
sasaukties pasaules tālēs^ Aivaru ļgāJuSie un dzīvie uzliek pienākumu
sauciens neaizsniedza. Viņa adresi ļ turpināt dņu tai paifi asiņaino upuru
neviens nezināja. Viņa adresi zinā-ļ vietā līdz galam.
Ja tikai Mirdza, kas dzivojiļi kaimi- Un Krasta viri turas. Krievi nevar
ņu pilsētā. Bet Mirdza Jau neziņā- piespiest rotu atiet, leprieki noteikti
ja, ka kāds par Aivara adresi inte- atvilkSanas laikā, kaut dažkārt viņi
f^sējas. I kļūst stipri pār£x)Si un uzmādgl
Aivars nav vienīgais, kūtra adresi [ienaidnieks zēnus tura zem uguns ari
zina tikai viens vai divi latviešu vēl tad, kad tie sāk jau atkāpties,
jaunieši I Atāaudidamies viņi brien taisni pir
Vai tad Starptautiskais Sarkanais strauta seklākām vietām, tad slēpjas
Krusts vien spēj uzmeklēt cilvēkus, aiz mājām un beidzot pazūd meži,
kas pazuduši? Nē, latviešu meite- ^as sākas kādus 200 m aiz sādžu,
nes un zēni ari to var. Mums nodi- Mežā, ko par tādu grūti saukt, Jo
binājies mūsu pašu meklS&anas bi- pēc kāda puskUometra ir atkal lauks,
rojs. Un tam vajadzīgas šādas zi- atrodas vairākas grupas ari no 43.
ņas par visiem latviešu Jauniešiem pulka un pāris vācu vienības ar vi-
S-18 gadu vecumā: Uzvārds un Uiem trosiem. Tie, tāpat bez ceļa,
vārds, adrese, vai bijU ^auts vai aizbrauc tālāk. Prettanku Uelgabalu,
gaida, mazskauts, guntiņa, rovers, icas uzstādīts uzkalnā aiz meža, tā
lielgaida. Sīs ziņu vaja&lgas par Lpkalpe saspridzina, jo nav vUcēja.
visiem, kas dzīvo ārpus Vācijas vai y , priekšu jau aizgājis ari Krasta
Vācijā ārpus DP nometnēm. puiks, un viņš tam var sekot tikai
Sīs ziņas nosūtiet manam drau- pēc kartes,
gam vad. P. Stūrānam (23) Olden- Sāk mākties. Zemas, pelēkas mi-burg,
Katharinenstr. 5. ļkoņu gubas, nākdamas no dienvi-
Kā pie šim ziņām tikt? Vienkār- diem, arvien vairāk aizsedz debesi
ši — paskatieties savās piezīmju Nav vairs karsti
grāmatiņās, pajautājiet vecākiem. Mazais, soļodams blakus leitnan-paziņām,
aizrakstiet citiem cilvē- tam, rēķina, ka nevar būt vairs tālu
kiem, kas varētu zināt. Attapībā kāda lielāka upe un šoseja. Viņš to
taču padomi man nebūs jādod! Un atceroties no pavasara, kad pulks nfi-laiks
būs pietiekami ga|i, lai sa- cis iekšā. Kā tad, tur jau ari viņa ir,
sniegtu daudz, Ja tūlīt ķeraities pie krūmos ieslēpušies, lēna un tumša,
darba. Un šoseja ari. Uz tās stāv pulkveža
Kad termiņš iesūtīšanai? Sešas mašīna, bet pats viņš dod pavēles
nedēļas pēc šī laikraksta saņemša- Jaunas uztveršanas pozīcijas ieņem-nas.
Tā piedalīties var visi, lai kurļšanaL „Jācīnās," viņš saka.
ari katrs būtu. Godalgas piešķirs Ir pavisam klajš, uzarts tīrums un
un izlozēs tikai pēc pēdējo adrešu tāds pats augsts kalns, kur vadi ie-saņemSanas.
rokas. Viņi to dara ļoti lielā steigā.
Draugi, veiksim šo Uelo darbu! jo izsūtītās izlūkgrupas jau uzdūru-
Cik tas nozīmīgs, to mēs varēsim | šās boļševikiem un atvelkas,
atskārst tikai pēc ilgāka laika.
Un tā pildīsim savu mudi:
Pasaules tālēs augsim vienoti Lat-|
vijai!
Jfisu vientuļo skautu vadītājs
Nikamaji nnmnri lasiet:
VIŅI PAUkA KAUDZĒM
J
-i
) J I
'1